Virves dejotāja

Dina, Helēna, Ēva. Sniedze, Fermīna, Marija. Džemma, Morgana, Annadora.

Domas bija no vārda uz vārdu novilktas stīgas un kamēr vien viņai bija stāsts, ko stāstīt viņa turpināja balansēt uz novilktās auklas. Viņas soļi bija deja, katra kustība par sevi bija stāsts.

Sniedze dejoja starp kalniem, katrs viņas solis bija mīlestība, klusums, smiekli. Katra viņas kustība bija krāsas aklajiem, sniegpārsla, kas izkūst tavos matos, melodija vējā.


Kamēr vien bija stāsti, kaut viens vienīgs vārds, viņa palika turpat, ar pirkstgaliem ieķērusies drošības virvēs, liekot pēdu pie pēdas, redzot tikai virvi zem sevis.

Stāsti nebija gana spēcīgi, viņa zināja, ka izgaisīs.

Dina, Helēna, Ēva. Antora, Elaisa, Prudence. Anna, Elizabete, Amedelīna.
Ar katru soli atdzīvojās viena no viņas stiiprajām sievietēm. Viņas bija izdomātas, taču uz vienu vienīgu soli viņas bija īstas. Viņas pārtapa par muguras skriemeļiem, elpu uz kakla, pirkstgaliem, kas apvijās ap vidukli un solīja, ka nekad neļaus nokrist.

Dina, Helēna, Ēva. Frīda, Emīlija, Natālija. Keila, Ingeborga, Beatriče.

Piepeši aprāvās arī viņas stiprās sievietes. Palika tikai nogrieztas matu šķipsnas, kas krita kaudzē uz vannas istabas grīdas, palika sasists spogulis un ieplaisājis kristāla pelnutrauks, piepildīts ar pusnodzēstiem izsmēķiem, palika mākslīgu gaismu un naktstauriņiem pildīta stikla burka, kas rudens naktī veda tos prom no mājām„ palika izplēstas lapaspuses un greizīgi smiekli, palika neizpratne un vienkāršs jautājums “ko tu vēlies?”, palika skatiens, itkā viņa aizvadītu kādu karā, tas pats skatiens, kas spēja nogremdēt kuģus. Visas neaizmirstulītes bija nopļautas un saspraustas matos manikeniem spoži izgaismotos veikalu skatlogos. Tās vairāk nepiederēja viņai.

Bet bija palikuši vēl trīs vārdi, kurus izteikt kā maģisku formulu, brīžos, kad nev palicis itnekas.

Kaķis, vējš, naktstauriņš.

Sinianna, Emilija, Ofēlija.

Nē, Ofēlija nebija stiprs vārds. Tas bija tikai palīdzība.

Lejā raustās ielas lampa, itkā vilinot naktstauriņus.