Take me home, take me home, take me home, don’t know
Take me home, take me home, don’t know
How I got here, but now you

Take me home

/Russian Red – Take me home/

[00:17:52] Ofēlija.: Skaistākais grāmatu veikaliņš Venēcijā. Es pēc tā ilgojos.

Šaurs veikaliņš, kas patiesībā ir starp mājām uzelta nojume, pa vidu – gondola, piebērta pilna ar grāmatām, augsti, augsti tumša koka plaukti, pilni ar grāmatām, tā putekļainā papīra smarža, vecas ādas smarža, dzeltena gaisma no vecām spuldzēm, kas viegli sprakšķ. Izejot antikvariātam cauri, tu attopies pie kanāla.

Viss veikaliņš ir tik šaurs. Grāmatas saliktas visur, kur vien iespējams, dažas jūk ārā, dažas saliktas kaudzēs uz grīdas, horizontāli pa virsu tām, kuras atrodās plauktos, visa kase ir nokrauta ar grāmatām, manšķiet, ka oriģinālā tas bija zems tv galdiņš. Pārdevējs – tāds apaļīgs, omulīgs itālis, absolūti sirms un katrai sievietei stāstīja, ja sievietes būtu puķu buķete, tad konkrētā sieviete būtu roze. Pastkartītes. Baloži. Bruģis zem kājām. Tā vieta bija tīra laime.

Man tā noteikti ir jāatrod, nākamreiz, kad atgriezīšos Venēcijā. Pat tad, ja man tam nāksies veltīt visu laiku.

Es nekad nespēju saprast, kā cilvēki par māju var saukt vietu, kurā nav grāmatas. Kā var laimīgi dzīvot telpā, kurā nemīt vismaz pāris citas pasaules, telpā kurā nav nevienas truša alas, kurā iekrist, neviena skapja, kuram cauri  izkāpt, nevienas ķieģeļu sienas, aiz kuras slēpjās burvju ieliņas, telpā kurā nekad nenovēdī papīra smarža. Man tas šķiet nedaudz vientulīgi, dzīvot bez iespējām aizraut savu prātu līdz pēdējam, tikai esošajā realitātē, neizpētot visas dotās iespējas. Man tas šķiet savādi, nevēlēties paturēt sev nevienu no tām daudzajām pasaulēm, tikai  tā, lai kādreiz, drēgnā rudens vakarā atkal tajā ieslīgtu.

Mājas ir cilvēka personīgā karaļvalsts. Bet kas ir karaļvalsts bez iedzīvotājiem, varoņdarbiem, noslēpumiem, vēstures?

Es ticu, ka katram cilvēkam ir sava kaislība, kuras dēļ tas ir gatavs sadegt, izlikt sevi visu, kaislība, kuru nepiepildot cilvēks nemaz īsti nedzīvo līdz galam. Man šī kaislība ir grāmatas. Es mēdzu priekā smieties, atrodot jaunu grāmatu veikalu, es esmu dejojusi pa gaiteņiem un priekā spiegusi, uzzinot ka es varēšu dabūt sengaidītas grāmatas, es esmu stāstījusi par grāmatu veikaliem kā par sen pazaudētām paziņām, es esmu zaudējusi savaldību un palaidusi dūres, ieraugot, ka kāda no manām grāmatām ir iznīcināta, es esmu skolas laikā pātraukusi pirkt pusdienas, lai nopirktu vairāk grāmatas, man ir grāmatas, kuru parādīšanās redzes lokā izraisa smaidu un pārlasīšana – eiforiju, man ir grāmatas, kuras es atveru tikai  tapēc, lai būtu droša, ka nosaucu pareizo lapaspusi citātam – es tās zinu no galvas, es neizeju no mājas bez grāmatassomā, es mīlu papīra pieskārienu, tipogrāfijas smaržu, putekļainus grāmatu plauktus. Iespējams tā nav auglīgākā kaislība, it īpaši ne tagad, kad uzvaras gājienu svin e-grāmatas. Bet vienmēr paliks tādi, kuri savādāk nevar.

p.s. Es lieliski saprotu cilvēku, kurš aizmūrēja savu logu ar grāmatām. Skatoties uz grāmatām viņš redz vairāk, nekā skatoties ārā pa logu. Es gan tā nevarētu.