Met grabažas pār bortu.

Vieglums pēkšņi ir kļuvis par daļu no dzīves. Agrāk, mēģinot raksturot sevi, es bieži gribēju izmantot vārdus “vienkārša un tieša”, taču vienmēr apjautu, ka tie būtu meli. Šorīt no rīta, paskatoties spogulī, pirmo reizi mūžā varēju par sevi pateikt tieši šos vārdus. Drāmas ir skaistas grāmatās, femmes fatales ir valdzinošas, taču dzīve ir jādzīvo vienkārši – tā pati māk sarežģīties gana daudz, lai man tai nebūtu jāpalīdz.

Nepabeigtas domas, nepieļautas idejas bija sakrājušās manā prātā kā strutas. Tikai pabeigtas domas nogulst prātā un iznirst tikai brīžos, kad tās vajag. Nepabeigtās, aprautās domas krājās haosā, kas traucē pabeigtajām.

Un vairāk par visu, es esmu iemācījusies būt laimīga. Agrāk dzīvoju ar pārliecību, ka vesels prāts mīt tikai veselā ķermenī, ka morālais komforts ir iespējams tikai fiziskā komforta pavadīts. Pārāk bieži es biju īgna tikai tapēc, ka bija auksti. Šobrīd es pamostos ar katru rītu arvien laimīgāka, man ir līdz jēlumam saulē apdedzināts kakls, pēdas vienās tulznās, pret pannu apdedzināts gurns, mūžīgs karstums un regulāras galvassāpes. Un tas netraucē būt laimīgākai. Par sīkumiem, par mieru, par saullēktiem un garumgarām sarunām.

Vēl varētu piebilst, ka esmu nolēmusi sākt nodarboties ar jogu, meditēšanu, pāriet hinduismā, atmest smēķēšanu un kļūt par veģetārieti, tad bilde kļūtu pilnīga. Taču tas vairs nebūtu patiesi. Jo tas nozīmētu atteikties no patīkamā. Es atsakos tikai no nepatīkamā.