Es sapņoju kļūt par cilvēku, kurš izprot.

Es eju ar apzinātu pašmērķi – izprast. Vērot cilvēku un saprast, kas izraisa viņa reakciju, viņa emocijas un attieksmi pret mani. Domāt par pieradumiem un redzēt, kā garumgara, smalkumsmalka līnija aizved no pavisam loģiskām idejām pie pavisam absurdām darbībām. Diskutēt un vairāk nebūt  sūklim, kas uzsūc visu iespējamo informāciju un izmet pāris frāzes – tieši tik daudz lai pretī sēdošā runas plūdi neapstātos un vēl arvien būtu saucami par sarunu. Lasīt un apskatītos jautājumus nevis vairs atķeksēt sarakstā “izlasīt, izpētīt, pajautāt”, bet atrast “zināms” sarakstā. Spēt pateikt to ko es domāju, tā kā es domāju, neklūpot aiz vārdu akmeņiem. Spēt uzturēt sarunu ar cilvēku, kuru cienu inteliģences dēļ, nemājot ar galvu un neizliekoties gudrākai, nekā esmu. Un izprast, ne tikai akadēmiski, bet arī emocionāli. Spēt pateikt visas noklusētās piezīmes, bez šaubām par to pareizību, loģiskumu un saprātīgumu.

Es nezinu, par ko tu sapņoji, kad tev bija septiņpadsmit. Bet es gribu kļūt par cilvēku, kurš izprot.