Naktis.

Aizgāju uz virtuvi uzsmēķēt. Nosēdēju uz palodzes pusstundu, klausoties pilsētas dunoņā, skaitot garām braucošās mašīnas, vērojot vienu no lampām stāvvietā – tā raustās. Es nevarētu dzīvot bez šādām naktīm – vēsām, klusām, bez patiesas tumsas, tikai mūžīgās pilsētas krēsla. Tādās naktīs kā šī, es mācos mīlēt skatu pa savu logu, dēļ tā, kā retās gaismas no stāvvietām izgaismo apkārtējos namus, kā gaismas dzīvokļu logos atgādina zvaigznes, kā retie gājēju soļi atbalsojās. Šonakt tieši pie pretējās mājas jumta slejās tumšu mākoņu kalni, aiz tiem viegli izgaismojas pēdējās vakara saules paliekas.

Bieži tā sēžot uz palodzes gribās nolekt. Nevis aiz suicidiālisma, bet aiz vēlmes vēlreiz izbaudīt kritienu. Because falling is not the problem, when I’m falling I’m at peace, it’s only when I hit the ground, it causes all the grief. Tādos brīžos es priecājos, ka reiz jau esmu kritusi no tāda augstuma – vēlmi apslāpē apziņa kā beigsies šis kritiens. Man vajadzētu kādreiz izlekt ar izpletni. Un pēc tam izlekt ar gumiju. Kādreiz kad visi mani iekrājumi neaizies grāmatās, cigaretēs un rumā.


Met grabažas pār bortu.

Vieglums pēkšņi ir kļuvis par daļu no dzīves. Agrāk, mēģinot raksturot sevi, es bieži gribēju izmantot vārdus “vienkārša un tieša”, taču vienmēr apjautu, ka tie būtu meli. Šorīt no rīta, paskatoties spogulī, pirmo reizi mūžā varēju par sevi pateikt tieši šos vārdus. Drāmas ir skaistas grāmatās, femmes fatales ir valdzinošas, taču dzīve ir jādzīvo vienkārši – tā pati māk sarežģīties gana daudz, lai man tai nebūtu jāpalīdz.

Nepabeigtas domas, nepieļautas idejas bija sakrājušās manā prātā kā strutas. Tikai pabeigtas domas nogulst prātā un iznirst tikai brīžos, kad tās vajag. Nepabeigtās, aprautās domas krājās haosā, kas traucē pabeigtajām.

Un vairāk par visu, es esmu iemācījusies būt laimīga. Agrāk dzīvoju ar pārliecību, ka vesels prāts mīt tikai veselā ķermenī, ka morālais komforts ir iespējams tikai fiziskā komforta pavadīts. Pārāk bieži es biju īgna tikai tapēc, ka bija auksti. Šobrīd es pamostos ar katru rītu arvien laimīgāka, man ir līdz jēlumam saulē apdedzināts kakls, pēdas vienās tulznās, pret pannu apdedzināts gurns, mūžīgs karstums un regulāras galvassāpes. Un tas netraucē būt laimīgākai. Par sīkumiem, par mieru, par saullēktiem un garumgarām sarunām.

Vēl varētu piebilst, ka esmu nolēmusi sākt nodarboties ar jogu, meditēšanu, pāriet hinduismā, atmest smēķēšanu un kļūt par veģetārieti, tad bilde kļūtu pilnīga. Taču tas vairs nebūtu patiesi. Jo tas nozīmētu atteikties no patīkamā. Es atsakos tikai no nepatīkamā.


Es sapņoju kļūt par cilvēku, kurš izprot.

Es eju ar apzinātu pašmērķi – izprast. Vērot cilvēku un saprast, kas izraisa viņa reakciju, viņa emocijas un attieksmi pret mani. Domāt par pieradumiem un redzēt, kā garumgara, smalkumsmalka līnija aizved no pavisam loģiskām idejām pie pavisam absurdām darbībām. Diskutēt un vairāk nebūt  sūklim, kas uzsūc visu iespējamo informāciju un izmet pāris frāzes – tieši tik daudz lai pretī sēdošā runas plūdi neapstātos un vēl arvien būtu saucami par sarunu. Lasīt un apskatītos jautājumus nevis vairs atķeksēt sarakstā “izlasīt, izpētīt, pajautāt”, bet atrast “zināms” sarakstā. Spēt pateikt to ko es domāju, tā kā es domāju, neklūpot aiz vārdu akmeņiem. Spēt uzturēt sarunu ar cilvēku, kuru cienu inteliģences dēļ, nemājot ar galvu un neizliekoties gudrākai, nekā esmu. Un izprast, ne tikai akadēmiski, bet arī emocionāli. Spēt pateikt visas noklusētās piezīmes, bez šaubām par to pareizību, loģiskumu un saprātīgumu.

Es nezinu, par ko tu sapņoji, kad tev bija septiņpadsmit. Bet es gribu kļūt par cilvēku, kurš izprot.