Dziesmiņa dziedama pusčetros no rīta

Darbā izmantotas arī Spīganas bildes

(Lirikās ir visi sērijas darbi. Tās rindiņas, kuras ir atzīmētas italic ir Andreja (@vairsneatceros) darbi)

Paņem sev šo violeto debesi 
Un šos mākoņsodrējus...
Nav jau diezkas, nav jau diezkas, 
Bet varbūt, ka noderēs!

Paņem manu nogurumu,
Es pie tevis gribu!
Man vienalga, Kā to sauc, 
Var arī par mīlestību!

Tā bija saruna pirms pāris gadiem, man šķiet, ka tas bija oktobris un es tikko biju (at)sākusi iet desmitajā klasē. Viņš pienāca man klāt un jautāja, kas tā bija par grāmatu, kuru es tik laimīgi lasīju matemātikas stundā. Negribot ielaisties sarunā, es atbildēju “Tas bija stāsts par mīlestību.”

Patiesībā tie bija Hansena “Vēstījumi par sargāšanu”.

Nezināmu iemeslu dēļ šī saruna uzpeldēja manā galvā un man neatlika nekas cits, kā izveidot blendu. Tā notiek. Īpaši brīžos, kad būtu jādara kas cits.


Es viņu izdomāju, kamēr stopēju no Lubānas uz Preiļiem. Vienā no pirmajā mašīnām uz paneļa mētājās dokumentu kaudze, no kuras vidus rēgojās fotogrāfija. Tai virsū bija uzmestas saulesbrilles. Fotogrāfiju varēja redzēt tikai daļēji – zilas samta kurpes un melni, vējā plīvojoši mati. Uz to skatoties, es izdomāju tēlu. Droši vien, tā bija bilde no kādas vējainas izlaiduma dienas, ne uz pusi tik romantiska, kā tas, ko es izdomāju.

Turpmākajā ceļā es aizmirsu, kāds bija šis tēls. Viņai noteikti patika pērļu kaklarotas un starp grāmatu lapām iespiesti ziedi. Viņa noteikti sapņoja un dzēra tēju. Varbūt ir labi, ka es viņu aizmirsu – man nešķiet, ka vairs spēju par tādām rakstīt.