Pirmā vēstule no Ofēlijas, kurā viņa iepazīstina citus ar savu ikdienu

(Šis ir e-pasts, ko no Ofijas saņēma draugi un ģimene. No teksta izgriezu tikai dažus teikumus, kas bija pārāk privāti blogam. Visi Spīganas komentāri ir rakstīti slīprakstā, pārējais ir Ofijas teksts.)

Pirmo reizi, kopš esmu ieradusies Silimalombu, man ir pavisam brīvs vakars – visi ir aizgājuši gulēt agri, viss ir padarīts, man nav jāceļas piecos un, ja godīgi, es īsti nezinu ko darīt ar šo laiku. Šobrīd nestrādā mans laptops (skudras salīdušas iekšā, sestdien dabūšu pareizo skrūvgriezi lai atvērtu pilnīgi visu (un tādēļ, bērni, angliski kļūdas kodā sauc par “bugs”)) un lai gan man nav problēmu rakstīt uz telefona, šādi rakstīt palagus ir apgrūtinoši. (Vēlāk atklājās, ka laptopam nomirusi ir mātesplate un to nācās atstāt pilsētā remontā uz nedēļu)

Godīgi, es jūtos ļoti vainīga, ka neesmu rakstījusi vairāk un apzinos ka katra diena būtu ieraksta vērta – šajās pāris nedēļās es esmu piedzīvojusi Āzijas satiksmi, jaunus ēdienus gandrīz katru dienu, stādījusi kokus, tīrījusi džungļus (ar mačeti. Lai būtu vieglāk, Ofija iedomājās, ka džungļu vietā ir Spīgana), palaidusi zivis ezerā, cepusi gingerbread (ne piparkūkas) , noķērusi, nogalinājusi, izķidājusi un uzcepusi zivi, kas dzīvo tikai šajā ezerā, redzējusi nakts tauriņu plaukstas lielumā (vecgada vakarā, visam pa virsu), ēdusi savvaļas mango, papajas, guavas, kokosriekstus, marakujas, snake fruit, kafiju, kakao, kanēli, līčijām līdzīgus augļus un kaudzi ar augļiem, kurus nespēju identificēt, ķērusi cūku, kāpusi kalnos, cirtusi un zāģējusi bambusu, būvējusi trīs dažādus sētu veidus (viens no tiem – elektrisks), smēķējusi cigaretes četrreiz stiprākas nekā atļauts Eiropā (vienreiz), nejauši salasījusi maģiskās sēnītes, pārvarējusi bailes no suņiem, peldējusi katru dienu, piedzīvojusi trīs dažādus vietējos tirgus, ēdusi ēdienu pagatavotu turpat uz ielas, nokvēpušos ratiņos, ēdusi kārtīgu maltīti (pirktu jau pagatavotu) kas maksāja ~30 centus, un gandrīz pirkstus aprijusi, iemācījusies efektīvi ēst ar rokām, pinusi paklājus, skraidījusi pa rīsu laukiem, piedzīvojusi lietu tik stipru, ka nevar dzirdēt savus vārdus, stāvējusi uz kuģa, skaidrā dienā, ezerā, un redzējusi tikai vienu krastu, redzējusi salu salu salu, redzējusi vietējo dejas, atradusi augu kurš sakļauj lapas, kad tam pieskārās, ēdusi vistu kājas (un es tiešām domāju kājas nevis stulbus), taisījusi zāles , kas uzreiz aptur asiņošanu un holly shit, tik daudzas citas lietas kas vairāk pat nešķiet pieminēšanas vērtas. Un cauri tam visam es visu laiku esmu vēlējusies to visu izstāstīt jums. Un ir tik daudz ko stāstīt ka es nesaprotu no kura gala sākt. Un katru dienu rakstīt man gluži vienkārši nav laika. Jau pāris minūtes miera un laika sev ir maģija un tos brīžus gribās pavadīt luņojot. Nav gluži tā ka man visu laiku ir jāstrādā, bet visapkārt ir cilvēki no kuriem var fantastiski daudz iemācīties, un ja ne tas, tad es šobrīd, kā izskatās, tieku galā ar skumjām, kultūršoku un visām pārējām problēmām, nepārtraukti runājot.

Tātad, notikumi īsumā, kopš es aizbraucu – lidojums bija lielisks, ar piedzīvojumiem un miljons jauniem draugiem, Džakarta bija apdullinoša, bet skaista, ar nozagtu telefonu, policistiem un garāmgājējiem kas vienā balsī apgalvoja ka es esmu absolūti skaista un seksīga brīžos, kad es biju nosvīdusi, netīra un saburzītās, netīrās un mūsu standartiem – puritāniskās kleitās tādiem grādiem, palikšana ilgāk nekā plānots un es ieguvu miljons jaunus draugus. Nokļūšana Silimalombu (ciemats uz Samosir salas, Tobas ezera vidū, Sumatras salas ziemeļos) bija vēl viens piedzīvojums, ar lidojumu kurš, kā izrādījās, bija ar pārsēšanos, 4 stundām mašīnā kurā neviens nesaprata angliski un ļoti uztraucās, ja es mēģināju runāt indonēziešu valodā (jau pirms aizbraukšanas Ofija sāka mācīties indonēziešu valodu), maģisku braucienu ar kuģi saulrietā, biedējošu braucienu ar motorolleri pilnīgā tumsā, ar pilnīgu svešinieku, pa kalnu ceļiem, palikšanu pa nakti pie pilnīgiem svešiniekiem, un apmaldīšanos mazā ciematā, mēģinot atrast īpašumu, kas kā izrādās, aizņem 90% no ciemata. Un tad – jau būšana te.

Tātad. Silimalombu ir ekociemats, bet ne gluži tāds kādu mēs iedomājamies ekociematu. Šis ciemats te ir bijis jau gadu simtiem un te pārsvarā dzīvo cilvēki no vienas dzimtas. Ciemats tik nomaļš, ka cilvēki pāris ciematus tālāk par to neko nezina. Un tā vidū ir Ratna. Viņas pārvaldībā ir aptuveni 40 hektārus liela platība, kurā viņa strādā, stāda kokus, mēģina ieviest ekoloģiskus risinājumus pilnīgi visam un radīt piemēru apkārtējiem. Jo šī vieta ir tālu no ekoloģiskuma – gan uz zemes, gan ezerā mēdz būt atkritumi, plastmasa u.c., ļoti daudz kam vēl arvien vajag atrast ekoloģiskus risinājumus utt. Bet, redzot pārējos ciematus, un zinot kāda šī vieta bija pirms 7 gadiem – šī vieta ir ļoti ekoloģiska. Un maģiska. Jo Ratna nestrādā tikai sev un saviem īpašumiem. Viņa strādā ar apkārtējiem, rada nākamajām paaudzēm un bieži to dara uz savas labklājības rēķina.

Tātad. Cilvēki, kas dzīvo šeit.

Ir Ratna – spēcīgākā sieviete, ko jebkad esmu redzējusi, drosmīga, izdarīga, rūpējas par apkārtējiem un dara sasodīti daudz laba. Bet to visu viņa dara savā veidā. Viņa ir ļoti skarba un sīksta, gandrīz nekad neizsaka komplimentu, vienmēr atrod kā kaut ko izdarīt labāk, necieš bezdarbību un cilvēkus, kuri negrib mācīties, bieži izskatās nikna, viņas emocijas vispār nevar nolasīt, viņa mēdz pateikt lietas kuras iegriež līdz kaulam un pat nesaprast, ka tas bija jebkādā veidā nepieklājīgi vai nepieņemami. Un visam pa virsu nāk visai īpatnēja un bieži vien – grūti saprotama angļu valoda. Ja nu kāds nesaprata – es šo sievieti no visas sirds mīlu un cienu, pat tad ja viņa mani vājprātīgi biedē un es ļoti bieži viņai nepiekrītu.

Tad ir Opung, Ratnas māte, 85 gadus veca Ratnas versija, kura gandrīz nekad nerunā un kurai nepatīk ārzemnieki. Kad es izaugšu liela, es gribu būt Opung.

Tad ir Santa, mazs velnēns, aptuveni 12 gadus vecs (neviens precīzi nezina), puika, kuru Ratna adoptēja pēc viņa mātes nāves. Viņam ir ļoti daudz brāļi un māsas, tēvs vēl arvien ir dzīvs, bet klaidonis, un viņa māte regulāri viņu piekāva zili melnu. Santa ir visai maģisks. Atsakās iet skolā, īsti nemāk ne lasīt, ne skaitīt, uzmanību spēj noturēt labi ja piecas minūtes, daždien uzvedas sasodīti jauki un lieliski, daždien ir sasodīts kretīns. Un nekad nevar paredzēt kā būs. Un izskatās, ka tad, ja pret viņu visu laiku izturas jauki un pa labam, viņš kļūst tikai par vēl lielāku kretīnu – kliedz, auro, traucē, lamā un sit. Savukārt, kā šķiet, ja uz viņu kārtīgi izaurojas, piecērt kāju un pasaka ka tā nu nebūs, viņš paliek tiešām mīļš. Un, katru reizi kad viņš ir redzējis ka man ir draņķīgi, pat tad ja viņš ir nācis ar mērķi mani kaitināt, viņš izdara kaut ko jauku – iedod man kucēnus, atnes augli vai tamlīdzīgi. Es viņu mīlu no visas sirds, bet parasti nezinu ko ar viņu iesākt, jo mana indonēziešu valoda vēl ir visai rudimentāra.

Tad ir Tomas, Ratnas vīrs, vācietis, ļoti dzīves gudra persona, cilvēks kurš šajā mājā ienes balansu, daudzas idejas, atsvaru Ratnas raksturam, plānošanu (absolūti neindonēziska parādība), zināmā mērā mazina kultūršoku, ļoti daudz palīdz un bieži ienes ļoti nepieciešamas rietumu parādības, sākot ar maizi un produktiem no Vācijas, beidzot ar domāšanas veidu. Jāsaka gan ka viņš ļoti daudz laika pavada Vācijā, un viņš šeit ir bijis tikai kādu nedēļu. Arī viņam es bieži nepiekrītu, taču tas ir pilnīgi citos veidos un runājot ar Tomasu man vēl nav radusies sajūta, ka mēs vispār nesaprotamies. Vienīgā nelaime ir viņa runas veids – spēcīgs vācu akcents, indonēziešu teikumu uzbūve un balss tembrs, kuru es bieži nedzirdu. Kas ir skumīgi, jo es parasti ļoti gribu saprast ko viņš saka, taču esot mūžīgā kustība, tas bieži ir sarežģīti. Bet es esmu ļoti laimīga ka viņš ir te.

Man sāk palikt ļoti auksti un mans ķermenis saka ka ir jāiet gulēt (ir deviņi), tāpēc šo epastu es nobeigšu. Apsolos drīzumā uzrakstīt par Sofiju, Danielu, Krisu, Misteru Jogurtu, manu istabu, ikdienu, suņiem, pīlēm, cūkām un visu pārējo maģiju. (Šeit Ofija lūdz sūtīt viņai ziņas no Latvijas un pasaules.) Man ir sajūta ka varētu sākties pasauļu karš un es par to uzzinātu labi ja pēc pāris dienām.

Vienmēr jūsu,

Ofēlija.