Virves dejotāja

Dina, Helēna, Ēva. Sniedze, Fermīna, Marija. Džemma, Morgana, Annadora.

Domas bija no vārda uz vārdu novilktas stīgas un kamēr vien viņai bija stāsts, ko stāstīt viņa turpināja balansēt uz novilktās auklas. Viņas soļi bija deja, katra kustība par sevi bija stāsts.

Sniedze dejoja starp kalniem, katrs viņas solis bija mīlestība, klusums, smiekli. Katra viņas kustība bija krāsas aklajiem, sniegpārsla, kas izkūst tavos matos, melodija vējā.


Kamēr vien bija stāsti, kaut viens vienīgs vārds, viņa palika turpat, ar pirkstgaliem ieķērusies drošības virvēs, liekot pēdu pie pēdas, redzot tikai virvi zem sevis.

Stāsti nebija gana spēcīgi, viņa zināja, ka izgaisīs.

Dina, Helēna, Ēva. Antora, Elaisa, Prudence. Anna, Elizabete, Amedelīna.
Ar katru soli atdzīvojās viena no viņas stiiprajām sievietēm. Viņas bija izdomātas, taču uz vienu vienīgu soli viņas bija īstas. Viņas pārtapa par muguras skriemeļiem, elpu uz kakla, pirkstgaliem, kas apvijās ap vidukli un solīja, ka nekad neļaus nokrist.

Dina, Helēna, Ēva. Frīda, Emīlija, Natālija. Keila, Ingeborga, Beatriče.

Piepeši aprāvās arī viņas stiprās sievietes. Palika tikai nogrieztas matu šķipsnas, kas krita kaudzē uz vannas istabas grīdas, palika sasists spogulis un ieplaisājis kristāla pelnutrauks, piepildīts ar pusnodzēstiem izsmēķiem, palika mākslīgu gaismu un naktstauriņiem pildīta stikla burka, kas rudens naktī veda tos prom no mājām„ palika izplēstas lapaspuses un greizīgi smiekli, palika neizpratne un vienkāršs jautājums “ko tu vēlies?”, palika skatiens, itkā viņa aizvadītu kādu karā, tas pats skatiens, kas spēja nogremdēt kuģus. Visas neaizmirstulītes bija nopļautas un saspraustas matos manikeniem spoži izgaismotos veikalu skatlogos. Tās vairāk nepiederēja viņai.

Bet bija palikuši vēl trīs vārdi, kurus izteikt kā maģisku formulu, brīžos, kad nev palicis itnekas.

Kaķis, vējš, naktstauriņš.

Sinianna, Emilija, Ofēlija.

Nē, Ofēlija nebija stiprs vārds. Tas bija tikai palīdzība.

Lejā raustās ielas lampa, itkā vilinot naktstauriņus.


Es sapņoju kļūt par cilvēku, kurš izprot.

Es eju ar apzinātu pašmērķi – izprast. Vērot cilvēku un saprast, kas izraisa viņa reakciju, viņa emocijas un attieksmi pret mani. Domāt par pieradumiem un redzēt, kā garumgara, smalkumsmalka līnija aizved no pavisam loģiskām idejām pie pavisam absurdām darbībām. Diskutēt un vairāk nebūt  sūklim, kas uzsūc visu iespējamo informāciju un izmet pāris frāzes – tieši tik daudz lai pretī sēdošā runas plūdi neapstātos un vēl arvien būtu saucami par sarunu. Lasīt un apskatītos jautājumus nevis vairs atķeksēt sarakstā “izlasīt, izpētīt, pajautāt”, bet atrast “zināms” sarakstā. Spēt pateikt to ko es domāju, tā kā es domāju, neklūpot aiz vārdu akmeņiem. Spēt uzturēt sarunu ar cilvēku, kuru cienu inteliģences dēļ, nemājot ar galvu un neizliekoties gudrākai, nekā esmu. Un izprast, ne tikai akadēmiski, bet arī emocionāli. Spēt pateikt visas noklusētās piezīmes, bez šaubām par to pareizību, loģiskumu un saprātīgumu.

Es nezinu, par ko tu sapņoji, kad tev bija septiņpadsmit. Bet es gribu kļūt par cilvēku, kurš izprot.


Atved un aizved

A: Es mīlu dzelzsceļa stacijas.
A: Vai esmu tev kādreiz stāstījusi, cik ļoti ienīstu dzelzsceļa stacijas?
A: Tās aizved tālu prom, pieplūst pilnas ar svešiniekiem, ar kuriem vēlētos iepazīties un aizved no vientulības.
A: Tās aizved tālu prom, pieplūst pilnas ar svešiniekiem, kurus nekad nesatikšu un aizved uz vientulību.
A: Starp tām ir nostieptas stīgas, pa kurām dejojot, tu neeksistē, tādēļ drīksti domāt jebko, ko vēlies.
A: Starp tām ir nostieptas stīgas, pa kurām braucot, braucot tu neeksistē, tādēļ sastopies ar visļaunāko – sevi.
A: Dzelzsceļa stacijas ir pilnas ar to savādo, patīkami nepatīkamo piķa smaržu, nejaušiem skatieniem, dzīvību un troksni.
A: Dzelzsceļa stacijas ir pilnas ar cilvēku miesas un cigarešu smārdiem, garāmgājējiem, kuri uzgrūžās, vienaldzību un troksni.
A: Katru reizi, kad steidzos uz savu vilcienu, es pasmaidu ieraugot peronu, kurā izkāp tu. Es mīlu šos brīžus.
A: Katru reizi, kad steidzos uz vilcienu, es pasmaidu ieraugot tavu peronu. Es ienīstu šos brīžus.
A: Es vēlētos dzīvot pretī dzelzsceļa stacijai – lai vienmēr redzētu kā tu atbrauc.
A: Es nekad nevēlētos dzīvot tuvumā dzelzsceļa stacijai, lai nekad neredzētu kā tu aizbrauc.