Es viņu izdomāju, kamēr stopēju no Lubānas uz Preiļiem. Vienā no pirmajā mašīnām uz paneļa mētājās dokumentu kaudze, no kuras vidus rēgojās fotogrāfija. Tai virsū bija uzmestas saulesbrilles. Fotogrāfiju varēja redzēt tikai daļēji – zilas samta kurpes un melni, vējā plīvojoši mati. Uz to skatoties, es izdomāju tēlu. Droši vien, tā bija bilde no kādas vējainas izlaiduma dienas, ne uz pusi tik romantiska, kā tas, ko es izdomāju.

Turpmākajā ceļā es aizmirsu, kāds bija šis tēls. Viņai noteikti patika pērļu kaklarotas un starp grāmatu lapām iespiesti ziedi. Viņa noteikti sapņoja un dzēra tēju. Varbūt ir labi, ka es viņu aizmirsu – man nešķiet, ka vairs spēju par tādām rakstīt.


Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *