Aruna Velarjona

Pirms kāda brīža apņēmos sākt Tumblr likt savu tēlu stāstus. Nekur tālu neesmu tikusi, taču turpinu. Aruna ir tēls NNZ, Game of Thrones lomu spēlē.

Arunai ir arī blogs, kurā es postoju viņas bildītes: Cobblers, shambles and fiddle sticks.

aruna-1.jpg

Es esmu Aruna Velarjona. 

Viena no trīspadsmit Velarjonu māsām, bērns nr. 15, viena no divdesmit viena, es ilgojos, es sapņoju un es ienīstu strīpas.

Aruna Velarjona bija neglīts bērns. Milzīga mute, milzīgi zobi, liels deguns, pārāk tumši blondi mati, pārāk zilas acis, pārāk tukla un pārāk skaistas māsas. Māsas viņai bija trīspadsmit. Cita par citu skaistākas, daiļākas, katras matu kodaļa mēnesbaltāka un katras acis – violetākas. Esot Velarjonai, bija svarīgi būt skaistai. Vai nu veiksmīgi/nejauši saderinātai ar neticami bagātu vīru, vai arī vājprātīgi skaistai. Jo, esot Velarjonai, vienai no trīspadsmit, bija svarīgi apprecēties. Lai arī Velarjoni bija gana bagāti, lai meitas varētu ar precēšanos vājprātīgi nesteigties, tā bija sāncensība, audzināšana un gluži vienkārši goda lieta. Būt skaistai un vienmēr domāt, par to, kā tu apprecēsies. Aruna nebija skaista. Viņai bija jāatrod citi ceļi.
Vai ziniet, būt vidējai māsai lielā ģimenē nav nemmaz tik slikti. Vienmēr atradās kāds ar kuru izārdīties, vienmēr būs kāda vecākā māsa, kas dos padomu, vecākais brālis, kas pasargās no pārējo ņirgāšanās, vienmēr kāds, ar kuru paspēlēties un vienmēr kāds, ar kuru iekulties nepatikšanās. Un galu galā – bija arī viņas perfektā, lieliskā, neatkārtojamā, skaistā, pievilcīgā, asprātīgā, gudrā, izveicīgā Devrana.
Vai ziniet, būt vidējai māsai Velarjonu ģimenē ir pagalam draņķīgi. Skatīt vienu rindkopu augstāk: vienmēr bija jābūt skaistai un jādomā par to, kā būs jāaprecās. Vienmēr bija jānēsā kleitas ar vertikālām strīpām, lai noslēptu viņas tuklumu un vienmēr bija jāatcerās, ka lēdijas kokos nekāpj. Vienmēr bija kāds, kurš viņu pieskatīja, vienmēr bija kāds, kurš neļaus aizbēgt (un vēlāk jau bija par vēlu – viņa bija gana gudra, lai zinātu, ka aizbēgusi neizdzīvos), vienmēr bija kāds, kurš atgādināja, ka Aruna ir lēdija, no bagātas un senas dzimtas. Nekad nebija skaidrs, vai viņas vecāki viņu atpazīst (bet protams mīlulīt, tu esi mana meita – es tevi pat tumsā atpazītu (note: vārds nekad netika pieminēts)), un pat ja atpazina – noteikti dēļ vertikālajām strīpām un lielās mutes. Un, ja Velarjonu meitas apprecējās, viņas aizprecējās tālu – prom no Straumjzīmes, otrpus jūrai, uz Brīvajām pilsētām.

♦ ♦ ♦

Es esmu Aruna Velarjona.
Es gribu zināt, kā tas ir – ar basām kājām skriet pa dubļiem, neēst trīs dienas un ar zobenu rokās kļūt par varoni. Kamēr vien tajā visā nav iesaistītas asinis. Man nepatīk asinis.

Aruna gribēja dzīvot. Viņa gribēja zināt, kā ir tur – ārā, aukstumā, sniegā un lietū, uz jūras un zirga mugurā. Viņa gribēja zināt, kā tas būtu – kļūt par varoni, par kuru stāsta dziesmās. Dziesmas viņai patika. Patiesībā, jau dziesmas patika visām meitenēm, taču, ja viņas māsām patika romantiskās dziesmas par mīlestību un princesēm torņos, tad Arunai patika tās par varoņdarbiem, tās kurās kareivji braši cīnijās, tās par jūrniekiem un tās par.. nu.. jūs jau ziniet. Visām tām superforšajām lietām, kuras vīrieši var un augstdzimušas Velarjonu lēdijas nevarēja. Ak, kapēc gan Aruna Velarjona nebija Aruna Ūdens? Un ja jau mēs esam tik tālu tikuši, kapēc viņa nebija Aruns Ūdens?
Lai nu kā – Aruna vēlējās zināt, kā tas ir. Tādēļ, laiku pa laikam Aruna mēģināja saprast, kā tas ir – justies tiešām, tiešām izsalkušai. Viņa centās neēst. Te gan bija problēmas. Pirmā bija auklītes un Devrana – tās vienmēr pieskatīja, lai viņa paēstu kārtīgi. Un pat tad, ja izdevās izvairīties no šiem slazdiem, neēdot Aruna jutās nelaimīga. Un kad Aruna jutās nelaimīga, viņa ēda. Vēl viņa vēlējās uzzināt, kā tas ir, kad patiesi, patiesi salst. Iešana ārā plānās drēbēs tika izsvītrota drīz – vienmēr kāds to pamanīja. Tādēļ Aruna mēģināja gulēt bez segas. Viņna gan vienmēr nakts vidū pamodās nosalusi un samiegojusies atrada segu, taču plāns bija bijis skaists.
Tā Aruna mēģināja uzzināt, kā tas ir – dzīvot pa īstam. Viņa runāja ar vienkāršajiem cilvēkiem un samācījās viņu valodu, viņa (nekaitīgi) pārkāpa noteikumus, viņa jāja ar zirgiem, nēsāja paslēptu nazi (lai gan nezināja, kā to lietot) un nebija mierīgā, graciozā Velarjona.
Reizēm viņa gribēja bēgt, taču Devrana vai kāds cits viņu apturēja. Un vēlāk jau bija par vēlu – pat viņai bija pavisam skaidrs, ka viņa tur, ārā, neizdzīvotu.

♦ ♦ ♦

Es esmu Aruna Velarjona.
Mana māsa šodien apprecējās. Viņa aizbrauca uz Kvartu. Man tagad pieder zoss.

Devrana bija apprecējusies. Lai gan viņa nebija nākamā rindā. Kāds Kvartas tirgonis viņā bija ieskatījies un līdz ausīm iemīlējies (nebija jau arī viņa vaina – viņa bija lieliska). No sākuma gan viņš bija skatījies uz Arunu – tagad viņa bija izaugusi par skaistu, jaunu meiteni (vai ziniet pasaku par neglīto pīlēnu?) un, ar domu, ka smukuma pēc jau viņu neprecēs, viņa bija cītīgi mācījusies un bija kļuvusi par izglītotu, asprātīgu un inteliģentu sievieti. Lai nu kā, kad viņai blakus parādījās Devrana Kvartietis bija pazaudējis galvu un sirdi un uzreiz un uz vietas bija pieprasījis, lai viņa prec viņu.
Tika nosvinētas greznas kāzas (Arunas acis bija aizdomīgi apsarkušas) un Kvartietis krietni papildināja Velarjonu jau tā pilnos dārgumu kambarus (galu galā – tika pārkāptas tradīcijas un Devrana tika apprecināta, kamēr trīs par viņu vecākas māsas vēl bija brīvas).
Pēc ilgām sarunām Aruna tika paņemta līdzi uz Brīvajām pilsētām. Lai palīdzētu māsai iekārtoties, lai tiktu atrādīta Kvartieša brālim (praktiski, lai tiktu saderināta, taču nonākot galā, izrādījās, ka viņš jau bija apprecējies), lai piekušinātu viņas skandālus, un lai viņa dabūtu savu ilgi kāroto piedzīvojumu.
Tas bija lieliski. Sajā laikā viņa apņēmās aizprecēties uz Kvartu cik drīz vien iespējams, vēl neredzētā sparā viņa daiļojās un mēģināja būt perfekta līgava. Apprecēties nozīmētu titk prom. Apprecēties, nozīmētu palikt Kvartā. Apprecēties nozīmētu palikt ar Devrana.
Pagāja mēnesis, pagāja divi, pagāja trīs un viņai bija jādodās atpakaļ. Viņas bagāžā bija divi mazi zoslēni (viens no tiem nomira ceļā) un 10 tirkīzzili tērpi, brīdim, kad visas (neprecētās) māsas dotos ciemos pie Devranas. Arunai bija skaidrs, ka viņa nekad vairs māsu neredzēs. Bet viņa bija apņēmusies. Dzīvot. Piedzīvot. Un tikt prom.


Megrana Lanistera

Megrana ir rakstīta lomu spēlei par Game of Thrones tematiku (kuru es starp citu, neesmu izlasījusi), taču es apsolījos nopublicēt viņas anketu ārpus foruma. Megrana ir daļēji kanontēls, respektīvi, fakts, ka viņa ir Lanisteru vecākā dēla atraitne bija jau dots.

Lirikas – Bon Jovi – My guitar lies bleeding in my arms

I can’t write a love song
the way I feel today

Megrana stāvēja uz viena no pils balkoniem un vēroja jūru. Cilvēki jau sen bija pieraduši pie Kasterliju atraitnes, vienmēr tērptas melnā, daudz atturīgākas par pārējiem Lanisteriem, nopietnas un vērojot jūru. Megrana vēroja jūru biežāk nekā jūrnieki, tā, kā jūru spēj vērot tikai atratnes, kas pazaudējušas tai savus vīrus, pat neatgūstot ķermeni, kuru apglabāt. Tā, itkā jebkurā mirklī varētu atspīdēt pārdabiska gaisma, atskanēt vissaldākā mūzika un pazaudētais vīrs varētu vieglā solī atnākt atpakaļ pāri viļņiem, lai paceltu savu sievu uz rokām, apgrieztu riņķī, skaļi smejoties savus tik ļoti mīlētos smieklus un atsāktu pamesto dzīvi. Varbūt, varbūt viņš nemaz nenomira, varbūt neatrastais kuģis nenozīmē to, ko tas nozīmē parasti, varbūt viņš ir saņemts gūstā, varbūt viņš ir izmests uz kādas neapdzīvotas salas un tieši šinī mirklī būvē plostu lai atgrieztos mājās. Kjēfu, ai, Kjēfu, kapēc tu mani pameti?

I can’t sing no song of hope,
I got nothing to say

Megranas statuss Lanisteru namā bija savāds, nestabils un daudz aprunāts. Daži baumoja, ka jaunā sieviete ir salauzta un nevēlās pamest vietas, kurās bija mitis viņas vīrs, daži teica, ka viņas sēras ir neīstas un šeit viņas iespējas tikt uz priekšu ir lielākās nekā dzimtajā Džordajnā. Patiesība ir daudz vienkāršāka – Megrana aprecējās ar Lanisteru dzimtu, nevis Kjēfu. Viņu laulība bija politiska un jaunlaulātie pirmo reizi tuvumā ieraudzīja viens otru tikai dienu pirms savām kāzām. Taču Megrana un Kjēfs savā laulībā atrada ko tādu, ko tik izmisīgi meklējuši daudzi kaislīgi mīlētāji – mieru un cilvēcību. Viņi nebija radīti viens otram, taču ar laiku viņi iemācījās rūpēties viens par otru. Laikā, kad viņi aprecējās Megrana bija tikai meitene un Kjēfs bija tikko pārkāpis vīrietības robežai. Sākotnēji Kjēfs rūpējās ar Megranu, vēlāk, kad Kjēfa politiskā nasta kļuva arvien smagāka, Megrana, pieaugusi Kjēfa rokās, rūpējās par viņu. Ar laiku uzplauka mīlestība. Mierīga, rāma, pāri plūstoša un visus apkārtējos sildoša. Megrana bija kļuvusi par māti visai pilij. Par visiem viņa mēģināja kaut nedaudz parūpēties, dažreiz, kad to slogs bija pārmērīgs, palīdzēja kalpu darbos, bija par plecu, uz kura izraudāties katram. Uz izlutināto un lepno Lanisteru meitu fona, Megrana bija nosvērta, lepna un eleganta. Tāds bija viņu klusās mīlestības spēks. Uz Kāsterliju bija atbraukusi nobijusies, klusa, nedaudz spītīga un lepna skuķe, no kuras neko daudz negaidīja, bet dienu no dienas katrs redzēja, kā pārmainās viņa un kā tas iespaido Kjēfu. Ar napacietību visi gaidīja brīdi, kad Kjēfu un Megrana kļūs par dzimtas galvām, kad Megranas vēders sāks piebriest, kad pilī dipēs mazi solīši. Taču neija lemts. Pēc četriem laimīgiem laulības gadiem Kjēfu neatgriezās pēc jūras brauciena uz Ēosu. Patiesībā, neatgriezās pats kuģis. Megrana palīdzēja visām atraitnēm un bāreņiem, bez stiprajiem dēliem palikušajiem vecīšiem, visiem, kurus bija skārusi šī nelaime. Taču, šķita ka viņa ir nedaudz salūzusi. Viņa bija tik stipra, tik nelokāma, viņai vienmēr bija pa laipnam vārdam, taču viņa pati bija kļuvusi neaizsniedzama. Šķita, ka vina nozvērējās, ka neviens neredzēs viņu raudot, lai gan viņa raudāja bez šaubām, kalpones to redzēja sacietējušajos sāls traipos uz spilvendrānām, svecēs, kas izdega ātrāk nekā citviet – Megrana negulēja. Pēc kāda laika viņa iekārtoja sev darbistabu telpā ar skatu uz jūru. Patiesībā, šķita, ka viņa vienmēr mēģināja dzīvot ar skatu uz jūru. Itkā cerot, ka Kjēfu varētu atgriezties.

Life is feeling kind of strange,
since you went away

Brīdī, kad jau mēnesi nebija saņemtas ziņas no Kjēfu kuģa, kam jau pirms diviem mēnešiem būtu bijis jābūt pirmajās Vesterosas ostās (pēdējā ziņa bija papluinīts krauklis, īsa zīmīte par darījuma veiksmi Oljordam un vienkāršs “Es tevi mīlu” Megranai), kuģis tika pasludināts par vētrā nogrimušu un tā apkalpe, par mirušu. Tika sarīkotas krāšņas bēres un valstī uz pāris nedēļām tika izsludinātas sēras. Sagatavojoties bērēm Megrana pirmo reizi noņēma vienīgo Kjēfa dāvanu, kuru viņa nebija izmisumā izpostījusi mēnesī, kurā viņas vīrs kavējās. Sudraba gredzens ar safīru. Vienkāršs, smalks gredzens, pirmais solis viņu mīlestībā. Kjēfs bija to uzslidinājis savai līgavai pirkstā, kad pirmajā laulības naktī viņa bija saritinājusies viņu laulības gultā, juzdamās pārāk kaila, daudz kailāka nekā peldoties jūrā pie pils, daudz kailāka, nekā kāzu rītā, gadiot, kad istabenes atnāks un apģērbs viņu. Šim kailumam bija maz saistības ar miesu. Taču kautkādā veidā, šis gredzens viņu bija pasargājis, apģērbis, nebija ļāvis salt un baidīties. Tas atgādināja Kjēfa maigumu un siltumu. Megrana to iekāra smalkā važiņā, un nēsāja ap kaklu. Brīdī, kad viņa jau bija apģērbta, Megrana palūdza istabenēm iziet. Uz bērēm viņa ieradās ar zēngalviņu, nesdama savus krāšņos, biezos, kastaņbrūnos matus rokās un ielikdama tos Kjēfa tukšajā zārkā. Kjēfs tos bija mīlējis, stundām ilgi ar pirkstiem tos ķemmējis un pāris reizes tādēļ vien nokavējis svarīgas tikšanās. Nē, Megranas garie mati nepiederēja viņai. Tie bija viņas vīra.

I sing this song to you
wherever you are

Ar laiku sāka šķist, ka Megrana nav līdz galam noticējusi, ka Kjēfu ir miris. Protams, viņa nestrīdējās pretī un prāts to bija pieņēmis, taču Megrana par savu vīru nerunāja pagātnes formā, pieskatīja visus kuģus, kas ienāca ostā, gribēja ziņas par katru cilvēku, kurš ienāca pilsētā (taču nelikās ne zinis, par cilvēkiem kuri pilsētu un valsti pameta), izjautāja jūrniekus un vienmēr vēroja jūru. Tāda bija Lanisteru atraitne. Stalta, nesalaužama, vienmēr meklēdama veidus, kā palīdzēt, vienmēr laipna, ar siltām, kastaņbrūnām acīm, īsiem matiem, vienmēr tērpta melnā un vienmēr tikai dodot, bet nekad neņemot. Bieži viņa bija starp vienkāršajiem cilvēkiem, jautāja un klausījās. Šad un tad, šķiet, ka viņa mēģina iemantot zināmu varu. Svešinieki ļauni mēļoja, ka viņai ir iepaticies valdīt. Taču tie, kas viņu pazina, zināja, ka varu viņa meklē tikai lai palīdzētu.


Virves dejotāja

Dina, Helēna, Ēva. Sniedze, Fermīna, Marija. Džemma, Morgana, Annadora.

Domas bija no vārda uz vārdu novilktas stīgas un kamēr vien viņai bija stāsts, ko stāstīt viņa turpināja balansēt uz novilktās auklas. Viņas soļi bija deja, katra kustība par sevi bija stāsts.

Sniedze dejoja starp kalniem, katrs viņas solis bija mīlestība, klusums, smiekli. Katra viņas kustība bija krāsas aklajiem, sniegpārsla, kas izkūst tavos matos, melodija vējā.


Kamēr vien bija stāsti, kaut viens vienīgs vārds, viņa palika turpat, ar pirkstgaliem ieķērusies drošības virvēs, liekot pēdu pie pēdas, redzot tikai virvi zem sevis.

Stāsti nebija gana spēcīgi, viņa zināja, ka izgaisīs.

Dina, Helēna, Ēva. Antora, Elaisa, Prudence. Anna, Elizabete, Amedelīna.
Ar katru soli atdzīvojās viena no viņas stiiprajām sievietēm. Viņas bija izdomātas, taču uz vienu vienīgu soli viņas bija īstas. Viņas pārtapa par muguras skriemeļiem, elpu uz kakla, pirkstgaliem, kas apvijās ap vidukli un solīja, ka nekad neļaus nokrist.

Dina, Helēna, Ēva. Frīda, Emīlija, Natālija. Keila, Ingeborga, Beatriče.

Piepeši aprāvās arī viņas stiprās sievietes. Palika tikai nogrieztas matu šķipsnas, kas krita kaudzē uz vannas istabas grīdas, palika sasists spogulis un ieplaisājis kristāla pelnutrauks, piepildīts ar pusnodzēstiem izsmēķiem, palika mākslīgu gaismu un naktstauriņiem pildīta stikla burka, kas rudens naktī veda tos prom no mājām„ palika izplēstas lapaspuses un greizīgi smiekli, palika neizpratne un vienkāršs jautājums “ko tu vēlies?”, palika skatiens, itkā viņa aizvadītu kādu karā, tas pats skatiens, kas spēja nogremdēt kuģus. Visas neaizmirstulītes bija nopļautas un saspraustas matos manikeniem spoži izgaismotos veikalu skatlogos. Tās vairāk nepiederēja viņai.

Bet bija palikuši vēl trīs vārdi, kurus izteikt kā maģisku formulu, brīžos, kad nev palicis itnekas.

Kaķis, vējš, naktstauriņš.

Sinianna, Emilija, Ofēlija.

Nē, Ofēlija nebija stiprs vārds. Tas bija tikai palīdzība.

Lejā raustās ielas lampa, itkā vilinot naktstauriņus.