Karstvīns: pirmā garša un ķiršu saldme.

Pirmā garša.

Šī rudens pirmais karstvīns bija skābs, veikalā pirkts izstrādājums aukstā rudens vakarā, kurš tomēr spēja pamodināt ilgas pēc ziemas garšas. Un tas tika dzerts lieliskā kompānijā.

Šī karstvīna galvenās sastāvdaļas bija Mežaparka estrāde, kas greznojās Staro Rīga rotājumos, savāda nostaļģija pēc Dziesmu Svētkiem, cilvēks, kuru sen nebiju satikusi un pasaule, kura šķita savādi izslīdējusi no parastā ritma.

Tas nebija garšīgs karstvīns. Taču tas atgādināja to, kā pāris gadus atpakaļ atklāju, ka katru reizi, karstvīnam ir sava recepte, kurai ir maz kopīga ar tā sastāvdaļām.

—-

Ķiršu saldme.

Otrais karstvīns šoruden bija neizbēgamas pirmā sekas. Saldum salds ķiršu vīns, pēdējās mājās palikušās karstvīna garšvielas, katliņš, kurš uz plīts palicis pāris mirkļus par ilgu un steigā apdedzināti pirkstgali.

Šī karstvīna galvenās sastāvdaļas bija blends, kuru mēģināju izveidot, lai attēlotu savādu, nenotveramu, bet laimīgu sajūtu, kurā tajā brīdī dzīvoju, garstāvoklis, kuru sabojāja datora izslēgšanās brīdī, kad darbs bija pusceļā, mans amerikānis, kurš klepo mikrofonā un vēršās zaļš no skaudības, četri paziņojumi, ka par karstvīnu, viņi ir lasījuši tikai grāmatās un auksta virtuves grīda.

Kā garšvielas izmantoju sen pazudušu vēlmi pēc kompānijas un mašīnu dunu aiz loga.

Šis bija bezdievīgi salds, taču gards karstvīns, kas ārstēja īgnumu un sāpošu kaklu.


Atkāpšanās.

Man ir bail, ka puspiecos no rīta mani notrieks pelēkdzeltens taksis un neviens to nepateiks cilvēkiem, kuri ir bijuši mana dzīve pēdējos mēnešus. Man ir bail, ka ēna ietves malā tiktiešām būs cilvēks, kurš sēž un raud, nevis apdrupusi miskaste. Jo tad man nāksies paiet garām, nevis pateikt “Viss būs kārtībā. Lai arī kas būtu noticis, kādu dienu viss būs kārtībā.”, kā es to vēlētos. Man ir bail, ka kādu dienu pamodīšos, un sajūta, ka viss ir nokavēts nepazudīs. Man ir bail, ka kādu dienu man nāksies paskatīties acīs tam mazajam bērnam, kuram reiz apsolīju ko ļoti svarīgu un pateikt “Piedod. Man neizdevās.” Man ir bail, ka es paliku pārāk ilgi. Man ir bail, ka aizgāju pārāk ātri. Man ir bail, ka nekad nepārstāšu atkāpties.

Pēdējos sešus gadus esmu dzīvojusi septiņu cigarešu attālumā no viņas. Un tomēr, šo ceļu es veicu tik reti. Tagad mūs šķir divas stundas. Man viņas pietrūkst. Šo ceļu es esmu veikusi divreiz.

Viņš ir bijis cilvēks, kuram četrus gadus esmu sūtījusi vēstules vējā. Grāmatu plaukti, kurus ar patiesu lepnumu viņam uzdāvināju dzimšanas dienā, stāv manā virtuvē kopš pagājušā mēneša sākuma. Mēs neesam satikušies.

Viņa ir cilvēks, kurš vienmēr, lai arī cik bieži tas notiktu, pienāca klāt un pajautāja “Vai viss kārtībā?” brīžos, kad ballītē pēkšņi sašļuku. Viņa ir cilvēks, kuram es pavisam savādā veidā spēju uzticēties. Tagad viņa ir tālu prom. Es neesmu piezvanījusi.

Klausoties viņā, es vienmēr zinu, ka viņu es pazīstu vissliktāk. Un tieši viņu, es vēlētos iepazīt. Es neesmu uzsākusi sarunu.

Viņa ir cilvēks, kurš man ir bijis blakus visu manu mūžu. Cilvēks, kuru vienmēr esmu vēlējusies pārspēt, cilvēks pie kura vērsties, kad ir noticis kas slikts. Jau ilgi vēlos, lai viņa mani nofotogrāfē Vērmanes dārzā, lasot. Vēl arvien vēlos

Viņš ir cilvēks, kurš pēdējos divus gadus ir bijis mans skolotājs, mana cerība un mani smiekli. Viņš bija pirmais cilvēks manā mūžā, kurš spēja nomierināt, kad šķita, ka pasaule mani aprīs. Es viņam vairāk nestāstu par brīžiem, kad ir slikti. Precīzāk sakot – es vairāk nestāstu neko.

Brīžos, kad sķiet, ka vairāk nespēju, es sev uzdodu jautājumu “Ko darītu viņa?” un galu galā šo problēmu atrisinu. Viņa man iemācīja patiesi, patiesi smaidīt un klausījās manī, par spīti faktam, ka biju (esmu) bērns. Mēs šobrīd nerunājam.

Es nezinu kapēc, taču es vienmēr atkāpjos. Vienmēr iztēlojos, ka ieritinos kādam azotē un vienkārši esmu, taču kad tas notiek – atkāpjos. Nonākusi vismazākā sarežģījuma priekšā, es saraujos, ar sajūtu, ka tas ir visļaunākais, kas jebkad ir noticis, un atkāpjos lai sagatavotos, un gatavojos tik ilgi, ka priekšā nostājas jauns sarežģījums. Iziet no mājas, lai satiktu cilvēkus, kurus patiesi mīlu ir smagi, kamēr palikt sēžot uz virtuves grīdas, darot lietas, kuras patiesi riebjas, ir tik bezgala viegli. Iespraust absolūti nevajadzīgus melus stāstā, kurš no tā neko neiegūst ir gluži kā elpot, par spīti tam, cik ļoti mēģinu būt patiesa. Uzrakstīt par to, ka no dzīves nedrīkst bēgt, taču darīt to ik uz soļa. Un pavisam reti spert soli uz priekšu.

Tā nav labi.


Taču tā mēneša laikā es atklāju, ka sevis ienīšana ir noziegums. Un sods ir visa tava dzīve. Tā izmisīgā sajūta, ka katrs cilvēks tevi ienīst tikpat ļoti, kā tu pats sevi. Sajūta, ka visi redz tev cauri. Sajūta, ka visi zina, cik briesmīgs un netīrs tu esi.

Džemma. Par sevis ienīšanu.

Un ko tu darīs tad, ja…

Un ko tu darīsi tad, ja izrādīsies ka viss nebūs tik skaisti kā grāmatās, kā tavos sapņos un fantāzijās?

Tad? Tad vienkārši dzīvošu, ar milzīgu vilšanās izjūtu un vēl milzīgāku vēlmi aizbēgt, bet dzīvošu. Un nebēgšu. Nekas cits jau neatliks.

Arī tad, ja es būšu briesmīga rakstniece, vai nebūšu tāda nemaz. Arī tad, ja šogad neizlasīšu 76 grāmatas. Arī tad, ja kādu dienu apsēdīšos un sapratīšu, ka esmu kļuvusi patiesi garlaicīga. Arī tad, ja es sava vectēva acīs kādu dienu ieraudzīšu vilšanos, lielāku par visu pasauli, kurai pie vainas būšu es. Arī tad, ja es sapratīšu, ka es nekad nespēšu būt labāka par to vienu cilvēku, kurš man visu mūžu ir bijis priekšā un ir spējis mani ar to uztraukt. Arī tad, ja tā bezgalīgā iemīlēšanās būs tikai  pašapmāns, vai vēl ļaunāk – nebūs, bet nepiepildīsies. Arī tad, ja es kļūšu par rūgtu un nekad līdz galam neizaugušu bezdarbnieci-māti. Arī tad, ja visu manu mūžu grāmatas tā arī paliks par visspilgtākajiem laimes momentiem.

Un kapēc? Tapēc, ka man šodien apnika bēgt un baidīties. I’m a brave puppy. The bravest of them all. And a sunshine kitten. Sākot no šīs dienas es apņemos iemācīties būt laimīga.

Fragments no vienīgā stāsta, kuru es esmu spējusi rakstīt, kas pakārtoti izsauca šo blogierakstu:

Taču, ir viena vienīga lieta, kuru es mēģināšu viņai iemācīt un būšu sevī dziļi vīlusies, ja man tas neizdosies.
Anna, mazā, kad tu sastopies ar tām milzīgajām, baisajām bailēm no dzīves – nebēdz. Nostājies tām pretī, apvelc savas vismirdzošākās bruņas un uzbrūc. Bailes vienmēr ir vērts pārvarēt. It īpaši tās no dzīves. Jo, tad, ja tu tomēr nobīsties un aizbēdz, tu ar laiku aizbēdz tik tālu, ka vairāk nesaproti, kā atgriezties. Starp tevi un tavu dzīvi ir trejdeviņas jūras, trejdeviņi kalni un trejdeviņas bailes. Un, tad, ja tu cerēji, ka tava bēgšana būs taktiska atkāpšanās, lai sakopotu spēkus, tu kļūdījies. Nav nekā nogurdinošāka par bēgšanu no dzīves. Ja nu vienīgi tas brīdis, kad tu apstājies un apjaut, ka nezni ceļu mājup, kad tu paskaties atpakaļ un apjaut ka tie trejdeviņi kalni un trejdeviņas jūras būs jāšķērso atpakaļ, šoreiz tikai ar tīra gribasspēka palīdzību, bez bailēm un neziņas par piešiem tavos sānos.

p.s. Vai ziniet kapēc ir labi būt man? Man šķiet absolūti pieņemami publicēt šādas lietas. Kā šķiet, vēl nav ieslēgušās tās bremzes, kuras cilvēkiem to neļauj darīt.


Ofēlija skolas solā.

Aptvēru, ka šogad aizvadu savu 13 gadu skolas solā. Un vēl sāpīgāk – aptvēru, ka es tā arī neesmu iemācījusies mācīties. Tomēr, šajā laikā es esmu iemācījusies pāris lietas:

  • Literatūras stundās nevajag lasīt. Tas var izsaukt tirādi pusstundas garumā. Arī tad, ja tev ir 13 un tu lasi nopietnu klasiku.
  • Lasīt nevajadzētu arī citās stundās. Skolotājiem nepatīk grāmatas.
  • Literatūras stundas ir radītas, lai iemācītu ienīst lasīšanu. Ja jums ir bijusi tā laime piespiedu kārtā izlasīt “Dārzkopja dienasgrāmatu” un citus literatrūras dižgaru darbus, kas ir ievietoti literatrūras mācību grāmatās – jūs sapratīsiet.
  • Ja tu esi dzimis aptuveni deviņdesmitajos, pastāv iespēja, ka tu uz brīdi varēji kļūt par krutāko bērnu klasē, ja tev pirmajam piederēja kāda no Potera grāmatām.
  • Ja tu tiktiešām esi dzimis šajā laikā, iespējams, sākumskolā tu reiz pacēli galvu un ieraudzīji šo svētlaimīgo skatu: puse klases lasa Hariju Poteru.
  • Krāt uzlīmes, fiškas vai kas nu tobrīd ir krājams ir forši. Tas nodrošinās tavu turpmāko sociālo dzīvi.
  • Sākt smēķēt 11 gadu vecumā ir superforši.
  • Galvassāpes nav iemesls, lai lūgtu klasei aizvērties. Tas ir, ne tavējās.
  • Bibliotēka ir jebkuras skolas skaistākā vieta. Līdz brīdim, kad to atklāj tie, no kuriem tu tur mēģini paglābties.
  • Vecākā māsa ir lāsts. Nav nekā ļaunāka par “Tava māsa gan to uzreiz saprata!”
  • Būt skolotāja bērnam/mazbērnam/radagabalam ir lāsts. Iespējas bastot un iegūt sliktas atzīmes pietuvinās nullei.
  • Jebkādas veselības problēmas ir smieklīgas.
  • Ja tev ir 15 un tu jau gadu satiecies ar sava dzimuma pārstāvi, par to nevajag runāt.
  • Būt atšķirīgam vispār ir neveselīgi. Tas izraisa pēkšņu un neizskaidrojamu krišanu, zilumus, kožļenes matos un smagāko mācību grāmatu piezemēšanos tev uz galvas.
  • Labas atzīmes mājturībā nav forši.
  • Zināt lietas nav forši.
  • Aizveries to stundu laikā, kurā neviens neko nezina. Pārāk regulāra pareizo atbilžu zināšana izsauc vienu no divām skolotāju reakcijām – naidu vai mīlestību. Ne viens, ne otrs nav forši.
  • Darīt lietas tā, kā ir ērtāk, nevis tā, kā ir pieņemts, nav forši.
  • Fakts, ka tavs plecīgais brālis tev atnāk pretī uz skolu, atrisina problēmas. Uz brīdi.
  • Fizikas stundas ir vislabākā vieta, lai uzzinātu visu par skolotāju jaunības dienu piedzīvojumiem, ādas mēteļiem, darbu mazgadīgo kolonijās, horoskopiem, skolotāju laulības dzīvi, un viņu dzejnieku talantu.
  • Satikties ar klasesbiedriem nav laba ideja. It īpaši, ja tas ir vienīgais sakarīgais cilvēks klasē.
  • Interesēties par nepopulārām lietām nav forši.
  • Visi smukie puiši ir kretīni.
  • Grāmatu saplēšana ir ļoti pieņemams veids kā pateikt “Tu man nepatīc”.
  • Aktīva un agra seksuālā dzīve ir lieta, kas tevi automātiski padara par lielisku cilvēku.
  • Labs klases kolektīvs ir svarīgi. Iespējams, tā būs vienīgā lieta, kura tevi izvilks cauri gadam.
  • Krievu valodu nesāk mācīt no pašiem pamatiem. Mēs dzīvojam Latvijā. Katrs piecgadīgs bērns zina krievu valodas pamatus.
  • Sūdzēties par sliktiem skolotājiem, kuri nemāca nav jēgas. Pārējā klase par viņiem ir stāvā sajūsmā.
  • Tehnoloģiju laikmets ir iestājies visur, izņemot skolotāju galvās.
  • Informātika ir mācībstunda par MS Office programmām, Paint, un to, kur atrodas visas podziņas.
  • Pārāk labi zināt angļu valodu ir aizdomīgi.
  • Dažādiem skolotājiem ir ļoti atšķirīgi viedokļi par to, kas tev būtu jāmācās un cik daudz tu jau esi iemācījies.
  • Skolotāji neuztraucās par citu skolotāju viedokļiem.
  • Angļu valodas mācīšanās skolā ir ne vien bezjēdzīga, bet arī destruktīva – tavai angļu valodas skolotājai droši vien ir smags akcents un dīvaina izpratne par teikumu veidošanu.
  • Nekad nelabo skolotājus. Pat tad, ja tev ir taisnība.
  • Vakarskola ir vieta, kurā skolotājs pārmet skolniekiem par stundu neapmeklēšanu darba dēļ.
  • Skolotājus no sirds neinteresē cik pārsteiguma kontroldarbus tu dienā uzraksti. Arī tad, ja šis jau ir piektais (un pārējie divi bija plānoti).
  • Skolotājus neinteresē arī tas, ka arguments “jūs pa brīvdienām mierīgi to visu paspēsiet izdarīt” nestrādā, jo šo pašu argumentu izmanto visi pārējie skolotāji un galu galā – tev ir dzīve.
  • Trīs minūtes publiskās runas nav maz. Arī divas lapas domraksta ne. Vismaz tā rāda nopūtu skaļums.
  • Skolas laikā skolotāji uzskata, ka tev nevajadzētu būt dzīvei, savukārt ja tev tādas nav – tavi klasesbiedri tevi uzskata par garīgi atpalikušu muļķi. Iespējams, viņiem ir taisnība.
  • Katram skolotājam savs priekšmets ir vissvarīgākais.

Par spīti visam šim plašajam zināšanu klāstam, es neesmu iemācījusies šādas lietas:

  • Kā risināt elementāras ķīmijas reakcijas
  • Kas mums būtu jāmācās fizikas stundās.
  • Kā atšķirt dzimtes krievu valodā.
  • Matemātikas formulas.
  • Vēsturi loģiskā secībā.
  • Latviešu valodas pareizrakstību (read my twitter. READ IT!)
  • To kā būtu jāiemācās jaunas lietas.

Kā cilvēku kurš visu mūžu ir mīlējis mācīties (un pēdējos 10 gadus ir no visas sirds ienīdis skolu), šie fakti mani sarūgtina.

Es neapgalvoju, ka pie visa šī ir vainīgas tikai skolas un skolotāji. Gana daudzos punktos pie vainas esmu es pati un manas muļķības. Galu galā – es šo ierakstu rakstu angļu valodas stundā. Bet par to jau būs nākamais ieraksts. Šis jau ir TL;DR.


Brave puppy is brave.

Pēdējā laikā es ar apstulbinošu regularitāti esmu nonākusi situācijās, kurās man izmisīgi gribās sarauties kamoliņā un nekustēties pilnīgi nekur, situācijās kurās es sēžu sarežģītu un biedējošu lietu priekšā un stāstu sev, ka esmu drosmīga. Pirms kāda laiciņa rakstīju par lietām, kuras daru, kad man ir ļoti bail. Man šīs lietas pēdējā laikā ir ļoti vajadzējis. Darba intervijas, zobārstu apmeklējumi, izstāšanās no skolas, iestāšanās skolā, izstāstīšana par to mammai, lēmums pamest savu dzīvi, lai dotos uz vietu, kurai ar mani nav nekā kopīga, attiecību uzsākšana un pabeigšana, sāpīgas, bet ļoti nepieciešamas sarunas, lēmumi kurus cilvēcīgi nav iespējams pieņemt nešauboties. Kopš pagājušā gada oktobra šādu lēmumu ir bijis apstulbinoši daudz. Un apstulbinoši bieži es sev esmu stāstījusi, ka es esmu drosmīga. A brave puppy. The bravest puppy in the world.

Lai tiktu ar šo neizbēgamo punktu galā pēc iespējas ātrāk – jā, es ar to visu esmu tikusi galā un pārsvarā man ar to visu ir palīdzējis tikt galā mans lieliskais vīrietis, vienkārši pasakot, ka viņš mani atbalsta un liekot man saprast, ka viss būs kārtībā. Ziniet, šādas lietas nemaz nevar uzrakstīt bez šādām pateicībām un es vēlējos to izvākt no ceļa pēc iespējas ātrāk. Nav tā, ka es to nenovērtētu. Jau sen, sen man gan @Sidraba, gan @Spigana iemācīja  ka cilvēks, kurš pateiks “viss būs kārtībā” ir viena no galvenajām drosmes sastāvdaļām un es tiem cilvēkiem kas man to reiz ir teikuši esmu “iepakošu savu dzīvību aploksnē un pasniegšu uz sudraba paplātītes” pateicīga, taču ne par to ir stāsts.

Stāsts ir par “Brave puppy was a brave puppy and now is the happiest puppy in the world”. Tas ir visai precīzs citāts no brīža kad es biju pārdzīvojusi sarunu, kas pavisam nopietni mani turēja šausmās, neļāva gulēt, neļāva ēst un neļāva savākties pat viselementārākajām lietām. Man bija cilvēkam priekšā jānoliek visas savas bailes, šausmas, atmiņas un lietas, par kurām es labprātāk vispār nedomātu, apzinoties, ka tas viss šo cilvēku vājprātīgi sāpinās un nezinot, vai tas viss netiks ietriekts man atpakaļ sejā, pa ceļam visam piemetot klāt vēl nedaudz šausmu. Visu iepriekšējo nakti es nomurgoju, tika veikti visai nopietni sagatavošanās darbi un es biju jau uzrakstījusi “man vajag lai man atbrauc pakaļ, piedzirda līdz nemaņai un stāsta par rozā zilonīšiem visu manu atlikušo mūžu” īsziņu un turēju to gatavībā, lai varu to nosūtīt nepieciešamības gadījumā.

Gala rezultāts bija tieši tāds pats kāds tas bija bijis katrā situācijā, kad man ir bijis vājprātīgi bail kaut ko izdarīt. Es aizgāju smaidot, es aizgāju jūtoties viegli un es savā galvā sev radīju veselu orķestri, kas man spēlēja triumfa maršus, gara acīm pār mani lija konfeti lieti un visas pārējās lietas. Jā, viss nebija uzreiz atrisināts, jā tāpat kā pēc zobārsta apmeklējuma tās lietas vēl arvien smeldza un sāpēja, un nebija ērtas. Taču es biju to atrisinājusi. Man vairāk nebija jāšaubas. Es biju tikusi galā ar visbriesmīgāko tajā visā – ar savām bailēm. Tagad, skatoties uz to visu atpakaļ, skatoties uz visām reizēm, kad man ir bijis bail, es zinu, ka pat tad, ja viss būtu sagājis grīstē, es ne mirkli nenožēlotu, ka biju drosmīgs kucēns un tomēr saņēmos. Neizdevās – nu i pie velna, tāpat nebūtu sanācis. Ja es nesavāktos un netiktu pāri savām bailēm, es vienkārši turpinātu dzīvot ar saviem sāpošajiem zobiem un mēģinātu atrast kādu risinājumu, nožēlotu, ka palaidu garām to vienu lietu, kuru toreiz varēju izdarīt.

Visbriesmīgākais lietās par kurām tu baidies ir pašas bailes. Ar pašu lietu var tikt galā gana vienkārši – sakost zobus un izdarīt (ja vien runa nav par zobārsta apmeklējumu – esmu novērojusi, ka tad zobus sakost nevajag), uz brīdi mentāli lobotomizēt sevi, koncentrēties un to rozā pleķi uz tapetēm un spļaut ārā visu, kas sakāms. Daudz smagāka ir pati nedrošība – vai viss būs kārtībā, vai tas nesāpēs, vai es nejauši neuzspridzināšu visu pasauli. Un tas, ka šī nedrošība ir daudz garāka par pašu izdarāmo lietu.

Un jo biežāk es sev izstāstu, ka esmu drosmīga un to izdaru, jo vienkāršāk to ir izdarīt nākamās reizes. Un jo vairāk atceras tās trompetes, kas skan galvā, kad viss ir izdarīts, jo vairāk ir skaidrs, ka tās mani gaidīs atkal. Jo galu galā, par pilnīgām muļķībām un milzīgām kļūdām man nekad nav bijis bail. Par tām man vienkārši ir bijis skaidrs, ka tā ir muļķība un es to esmu izdarījusi. Bailes ir tā sajūta, kad tu zini, ka ir jāizdara kas sarežģīts, kas tev nāks par labu un tev ir bail ka tā sarežģītā daļa būs par sarežģītu. Vismaz tā tas izklausās manā prātā.

Patiesībā, šis blogieraksts ir tikai atgādinājums nākotnes Ofēlijai. Lieta, kuru pārlasīt nākamreiz kad ceļi trīcēs un būs jāizdara pasaulē sarežģītākā lieta. Tu to jau reiz izdarīji. citu, pasaulē sarežģītāko lietu, tas ir. Un tavā galvā skanēja trompetes. Un tas bija tā vērts. Being a brave puppy means being a happy puppy.


Mēs* apmaldījāmies starp vārdiem, cilvēkiem un notikumiem. Mēs pazudām pienākumos, nogurumā un brīžos, kad nerakstījām. Un tikai laiku pa laikam apstājāmies lai saprastu, ka pazudām.

Šis ir smags uz hronisks pazušanas gadījums. Es esmu droša, ka sevi, kādu biju toreiz, vairs nekad neatradīšu. Pat tad, ja par kompasu kalpos vējš.

Tā mēs dzīvojam – ar skrandām no pagājušās pasaules un mēģinot saprast, ko darīt.

Piedod.

__________

*Mēs ir lietots tikai labskanības nolūkos. Jūs visi taču ziniet, ka šādas muļķības var rakstīt tikai un vienīgi absolūti egoistiskā formā.

Šis ieraksts ir turpinājums “Where is my mind