(Gandrīz nemainītā veidā iekopēju e-pastus un feisbuka ierakstu, ko saņēmām no Ofijas. Turpinājums sekos.)
Tātad.
Es šobrīd esmu autobusā uz Padang, lai tur satiktos ar Kārli Kazāku. Kas to lai zina, kā viss izvērtīsies, bet pēdējo dienu fakti ir bijuši visai vienkārši.
Fakts ka Sumatrā ir latvieši manī izraisīja visai lielu sajūsmu, kas ļoti ātri noveda pie tā, ka par spīti visiem ļoti latviskajiem argumentiem (kā tā var, es taču viņus nepazīstu, kā es viņiem tā uzmākšos un viņi noteikti ir ļoti aizņemti) es tomēr uzrakstīju Kazākam, kurš kopā ar četriem (?) citiem latviešiem tobrīd bija ļoti netālu – divu stundu brauciena attālumā. Jāpiebilst, ka es jau vairākkārt esmu devusies īsās ekskursijās uz tuvējām pilsētām, lai satiktos ar pilnīgiem svešiniekiem, ar vienkāršo argumentu – tu ceļo, es ceļoju, mēs runājam angliski, satiksimies, uzkāpsim kādā kokā vai vulkānā, būs jautri (un visi šie lēmumi tika pieņemti bez Ļoti Latviskajiem Argumentiem).
Kārlis bija ļoti priecīgs par ideju satikties un visi Ļoti Latviskie Argumenti tika izmesti ārā pa logu. Protams, dzīve ir dzīve un es pāris dienas biju visai neglābjami aizņemta un brīdī, kad es beidzot varēju satikties ar latviešiem, viņi jau bija divdesmit stundu brauciena attālumā. Bet ziniet ko? Man tiešām nav ne mazākās nojausmas, kad es nākamreiz varēšu satikt citus latviešus un galu galā – piedzivojums. Tā nu es kopā ar Junioru devos uz Parapat (līdz šim bieži pieminētā pilsēta Tobas krastā), divas dienas dzīvoju zaļi, dabūju autobusa biļetes un biju visnotaļ apmierināta ar dzīvi. Tas ir, līdz brīdim, kad es izlēmu palasīt, ko par šo autobusa braucienu saka internetā. Tā, lūk, bija mana lielākā kļūda. Jo internetā visās atsauksmēs par šo braucienu centrālā tēma bija vemšana. Ceļš bedrains (un, kad es saku bedrains, Latvijas bedres sajūtas melnas un maziņas) un līkumains, augšā lejā un tik šaurs, ka gludas kustības nav iespējamas. Autobusi esot veci un piesmēķēti, pārbāzti un smacīgi karsti. Un galvenais- visi vemj.
Šobrīd es šinī autobusā esmu pavadījusi trīs no divdesmit stundām. Tas ir stipri glaunāks par Latvijas starppilsētu autobusiem, un man gribētos teikt – labāks arī par busiem starp Baltijas valstīm. Aizmugurē ir smēķētāju kabīne (kurā, kā šķiet, visu laiku sēž fantastiski kolorīti puiši, ir silts un cigarešu īpašnieki netiek šķiroti), krēsli ir ar regulējamām atzveltnēm un sasodīti ērti. Līdz šim manas lielākās sūdzības ir fakts, ka ir ļoti auksti (jo gaisa kondicionieris ir izniekots, ja temperatūra nav +15) un autobusa priekšpusē kaut kas nepārtraukti čīkst. Un mans blakussēdētājs nav īpaši runātīgs un neļauj man slēgt iekšā gaismu. Un mana galvenā sūdzība ir fakts, ka šis ir nakts brauciens un liela daļa no visa tā skaistuma aiz loga pazūd nakts tumsā. Lai gan, jūtot nepārtrauktās svārstības, es saprotu kā tās ar laiku varētu kļūt par problēmu. Un ja ceļš kļūs vēl līkumaināks un bedraināks, varbūt arī es sākšu justies nedaudz neomulīgi. Nedaudz. Jebkurā gadījumā, jo vairāk es par to domāju, jo vairāk es saprotu, ka šos blogierakstus ir rakstījuši absolūti iesācēji, kuri neko nezina par autobusiem, kuros divu stundu laikā tu piedzīvo kārtīgu kautiņu starp divām tantēm, tiec apliets ar nūdeļu buljonu un attopies, ka tavā klēpī ir dzīva vista, kuru pāris minūtes vēlāk nomaina vēl dzīvelīgāks bērnelis. Un man ļoti paveicās ar jaunu autobusu.
Starp citu, es turpinu lielisko tradīciju satikt lieliskus cilvēkus gaidot transportu un iekāpjot saprast ka mums ir piešķirtas blakus vietas. Šobrīd otrā ejas pusē sēž jauks pāris no Nīderlandes. Šī ir mana mīļākā tradīcija.
Ar miglu pievēlušās ielejas, kalni, kas rotājās saulē, mazās mošejas ceļa malās un arhitektūra, kas kļūst jo tālāk, jo savādāka (vai varbūt tā ir dīvaina arī mājās, bet es jau esmu pieradusi pie Ziemeļsumatras mājām), palmas, bambusi, mango un savādi koki, pilnos ziedos – visa varavīksne. Amariļļi, kas aug ceļmalās kā nezāles – vai zinājāt, ka ir arī rozā, dzelteni, violeti un oranži amariļļi? Milzīgas augļu plantācijas un vēl jo milzīgāki rīsu lauki. Stāvas klintis vienā ceļa pusē un stāvi kritumi otrā. Šis ceļš bija tā vērts, pat tad, ja tā līkloči atstāj Gauju kaunā un Latvijas ceļi lepojas ar to cik labā stāvoklī tie ir. Pat tad, ja vemšanas autobusā nosaukums attaisnojās un cilvēki šeit to nedara klusi un neuzkrītoši. Pat tad, ja man sāp muskuļi (balansēšana autobusā, kurš uzvedas kā kuģis pamatīga orkāna vidū, kā izrādās, ir smags darbs) un es īsti neesmu gulējusi, pat tad, ja es jūtos tā, it kā manī vairāk nav ne pīlītes ūdens un tualetes šādā autobusā ir lieta, ko es vairs nekad nevēlos piedzīvot. Pat tad, ja es vēl arvien neesmu sasniegusi savu ceļamērķi, šis brauciens jau ir sevi attaisnojis.
I’m not the only one who thinks that getting flu because of the air conditioning in a 20 hour buss ride is turned to “I want to go to hell, just to warm up, because I’m pretty sure I can see my breath” is absolutely ridiculous, right? The whole thing with Indonesians and air conditioning being turned to have a roughly 20 degree difference between inside and outside is, to put it lightly, excrements of a male cow.
(Mistisku iemeslu dēļ šeit paredzētā bilde nepievienojās, tāpēc bildes sekos vēlāk.)
