Kādu brīdi bija salūzis Ofijas bloga logins, tāpēc nav izdevies laikā sarakstīt visu, ko Ofija pa šīm nedēļām ir sastrādājusi, bet es centīšos strauji laboties.
Galvenā ziņa ir tāda, ka Ofija ir atradusi jaunu dzīvesvietu Indonēzijā. Patiesībā viss sākās ar to, ka viņa iekš Couchsurfing meklēja kādu pagaidu vietu, kur palikt, kamēr gaida atbildes no dažādām brīvprātīgo vietām, un netīšām atrada Saribudolok English School (SES), kuras direktors piedāvā cilvēkiem braukt un ciemoties pie viņa. Īpaši laipni tiek gaidīti tie viesi, kas būtu ar mieru ar skolas bērniem runāties angliski un ļautu bērniem būt par vinu gidiem. Tā nu Ofija devās uz šo skolu ar domu padzīvot tur kādu nedēļu un pa to laiku mazliet padzīvoties ar bērniem, bet dzīvē viss iznāca pavisam citādi- viņai loti iepatikās šī vieta, cilvēki un vispār viss pasākums, savukārt bērniem ļoti iepatikās Ofija, un tika nolemts, ka Ofija SES paliks ilgāk un mācīs bērniem angļu valodu.
Kā saka pati Ofija- šobrīd plāni viņas dzīvē neeksistē vispār, tāpēc nav zināms, cik ilgi viņa uzturēsies skolā, bet vismaz pagaidām šķiet, ka tas būs vēl gana ilgi, un par šo opciju stāvā sajūsmā ir ne tikai Ofija, bet arī viņas ģimene, kas palikusi Latvijā, jo no Ofijas nāk sajūsmas pilni e-pasti un šķiet, ka šobrīd viņa ir nokļuvusi tieši tādā vietā un situācijā, kādu bija iztēlojusies pirms braukšanas uz Indonēziju.
Šinī ierakstā iekopēšu lietas, kas attiecas uz apmešanos un ikdienu SES, šoreiz gan sanāks visai haotiski, jo arī pati Ofija visu šo stāstu mums atklāja pa nelielām detaļām un īpaši neiespringstot par loģisku stāsta izklāstu. (Tuvākajās dienās apsolos blogā sarakstīt arī par Indonēzijas ēdieniem un to, ko Ofija darīja, kad bija devusies prom no Tobas ezera.)
Man vairāk neeksistē plāni. Man ir opcijas nākotnei un spēja tās visas atmest, kad parādās kas labāks. Piemēram vieta, kurā es jau esmu ielūgta uz tradicionālām kāzām, iepatikusies īpašniekam, apsolījusies cept pīrāgus un viss ir labi. Šeit gluži vienkārši nav jēgas plānot. Pārāk daudz nezināmo elementu un mērķis – būt laimīgai un augt, neļauj palikt vietās, kurās nav labi. Tā ir galvenā lieta, ko iemācījos Silimalombu – nemocīt sevi tikai tāpēc ka tā bija plānots (lai gan Silimalombu nebija tikai plāna dēļ. Tas bija lielākā daļa no iemesliem kāpēc es nedevos prom agrāk, bet bija arī citi iemesli).
Es couchsurfing meklēju vietu kur palikt Siantar, ja nu kas, un nejauši atradu brīvprātīgo vietu. Mācīšu angļu valodu, netālu no Arapat (vieta, kur Ofija tobrīd uzturējās) – tikai 60 km. Saribudolok English School (SES), located near waterside of lake Toba (Sumatra), near the biggest famous waterfall Sipisopiso – in the town Saribudolok.
Vairākas dienas mums bija tikai šī informācija- Ofija pagaidām dzīvo SES un meklē jaunas vietas, bet tad piepeši sāk pienākt ziņas, ka visiem tur viss patīk, un no konteksta ir noprotams, ka Ofija grasās skolā palikt ilgāk. Kad mamma konkrēti noprasīja, vai ir plāns tur palik ilgāk, pienāca atbilde:
Jup. Mums šodien ar klasi ekskursija uz ezeru un karstajiem avotiem. Viens no skuķēniem ieķērās man piedurknē un žēlīgā balstiņā prasīja kad braucu prom, lai es nebraucu prom.
Pirms dažām dienām saņēmām “ātrēpastu”, kurā Ofija viņai raksturīgajā stilā uzskaita nelielus faktoīdus par viņas šībrīža dzīvi:
- Bērni, kurus es mācu mani mīl.
- Tiek pieprasītas papildstundas.
- Bērni nāk šurpu pat tad, kad nav stundu.
- Kopš es atbraucu ir parādījušies 3 jauni skolēni. Pirms tam šis skaitlis bija negatīvs.
- Šī ir viena no aukstākajām pilsētām Sumatrā.
- Šodien, skatoties kā bērni taisa projektus nedomājot izspēru “pie velna nedēļas pārbaudes periodu. Es gribu palikt”. Juniors (šis vietas īpašnieks) bija sasodīti laimīgs.
- Disciplīna klasē valda tad, kad var puslīdz dzirdēt skolotāju arī tad ja viņš nekliedz.
- Juniora māte mīl manus cepumus.
- Šī ir ērtākā un siltākā gulta, kāda man ir bijusi kopš es aizbraucu no Latvijas un vēl nedaudz.
- Indonēziešu valodā slimnīca burtiski ir sāpju/slimību māja, restorāns – ēšanas māja.
- Šeit cilvēkiem sniegs šķiet tikpat fascinējošs kā man ideja par uzkāpšanu mango kokā, lai noplūktu mango un to apēstu. EHMERGERD.
- Visus kā vienu fascinē mani īsie mati.
- Visus kā vienu fascinēju es.
- Šodien es izraisīju autoavāriju. Pirmā avārija kuru esmu redzējusi Indonēzijā. Cieta tikai rūsa. Viss ko es izdarīju bija iznācu no mājas uz terases (absolūti pieklājīgi ģērbusies).
- Tumeriks svaigā veidā nokrāso rokas neatmazgājami dzeltenas. Uz kādu nedēļu.
- Man kopš ierašanās Indonēzijā ir bijis no jauna jāiemācās kā mazgāt rokas, iet dušā un noslaucīt pakaļu. Aizejiet apmīļot savu ūdens krānu. Šobrīd es plānoju ieviest konceptu par bļodu roku mazgāšanai. Mani droši vien izsvilps.
- Ierodoties šeit, es samīļoju veļas mašīnu. Nebiju gaidījusi ko tādu redzēt vēl pāris valstis.
- Šeit dzīvo putns, kuru es nezin kāpēc uzskatīju par mītisku būtni.
- “Suda” šeit nozīmē “jau bija/notika/tika izdarīts/already”. To izrunā ļoti krieviski.
- Ar Junioru var pļāpāt par kultūru, pasauli, politiku un ļoti daudz ko. Kultūras ne vienmēr saprotas, bet ar viņu var runāt par idejām un sapņiem. Tas ir lieliski. Līdz šim vienīgie cilvēki ar kuriem es varētu runāt par idejām, nevis atmiņām tika no manis šķirti ar slikta interneta un update veida e-pastu nepieciešamību.
- Šodien es raudāju apskaujot priedi. Vietā, kurā skatoties pareizajā virzienā un ignorējot cikādes, varētu noticēt, ka esmu Latvijā. Viss ir tik ļoti atšķirīgi, ka tas bija daudz smagāk, nekā gaidīju.
- Es esmu pieņēmusies svarā. Pazaudētie 15 kg noteikti ir atpakaļ – ēdiens ir garšīgs un neizēst šķīvi šausmīgi rupji, bet porcijas lielas.
- Man lādējas ārā telefons.
- Te ir trīs kaķi. Viens no tiem – kaķēns.
- Pilnīgi visiem kaķiem šajā pilsētā ir īsas astes.
- Siantar, pilsētā, kuru es izmantoju kā iepirkumu centru, autoostu un birokrātijas ofisu, ir divi miljoni iedzīvotāju.
Nākamais e-pasts:
Viņi šeit māca tikai un vienīgi angļu valodu – valodas kursi bērniem, pēc būtības. Laikam ir 3 klases (es esmu redzējusi 3), divas ar diezgan jauniem bērniem (6-11), viena ar 13-15. Angļu valodas līmenis ir visai traģisks, bet vēl ļaunāk ir tas, ka viņi baidās izmantot arī to kas viņiem ir. Ir divi skolotāji – Juniors, skolas īpašnieks, cilvēks, kura mājā es dzīvoju, cilvēks ar ļoti plašu sirdi, kas to parāda uz katra soļa, laipns, izpalīdzīgs, labprāt runā par plāniem un sapņiem, jau pirmajā dienā piedāvāja palīdzēt ar nokļūšanu Džakartā, ja vajadzēs, ar viņu var parunāt par visu un viņš uzskata par savu pienākumu man parādīt apkārtni, mani iepazīstināt ar tradicionālajiem ēdieniem, un mani pasargāt (kas dažreiz ir gandrīz problēma – mani īsti negribēja vienu laist uz veikalu, vai pat uz viņa māsas māju, kas ir knapi 100 m. Bet izskatās ka viņš ļoti ātri mācās, ka vispār jau es varu arī viena). Viņš mēdz būt pārāk prasīgs pret bērniem un man šķiet, ka tā ir liela daļa no kautrēšanās un nerunāšanas problēmas. Jo pat tie, par kuriem es zinu, ka viņu angļu valoda ir salīdzinoši laba, ieraujas un klusē, kad Juniors sāk kļūt prasīgs un pieprasa, lai visi runā skaidri un skaļi, nekautrējas un ir aktīvi. Jo īpaši tad, ja visi pirms tam ir bijuši diezgan aktīvi. Viņš nedod bērniem laiku apdomāties un saprast, kas tika pateikts un atrast īstos vārdus. Tas klases dažreiz padara sarežģītas. Bet viņa enerģija, vēlme palīdzēt un darba spars ir maģiski. Es pieceļos un viņš jau strādā, es eju gulēt un viņš vēl strādā. Bez angļu valodas skolas viņš ir hiv, aids un narkotiku aktīvistu biedrības vadītājs, aktīvi darbojas draudzē (kas šeit pēc būtības ir vietējā komiteja kas satiekas baznīcā), un visi kaimiņi nāk pie viņa lai viņš izdarītu interneta lietas. Un katru dienu mēs pavadam vismaz stundu sēžot un runājoties par visu pēc kārtas. Man pavisam neviltoti gribas viņu saukt par draugu, un es esmu pārliecināta ka mēs kļūtu par draugiem arī tad, ja mēs nevarētu tik daudz viens otram palīdzēt. Otru skolotāju es pazīstu kā miss. Ļoti jauka un saprotoša būtne, daudz smaida. Pēc būtības – iedomājieties tipisku sākumskolas skolotāju, un tipisku aziātu sievieti – ap 30, vienmēr pieklājīga, patīk bērni, vienmēr smaida. Viņa knapi saprot mani un viņas angļu valoda ir tikai nedaudz labāka par vecāko klasi. Droši vien tāpēc man īsti nav viedokļa par viņu. Jāpiebilst gan, ka arī Junioru es regulāri laboju un arī viņam es skaidroju ko nozīmē vārdi, bet ar Junioru man līdz šim nav bijušas problēmas saprasties un es vēl neesmu pieķērusi viņu mācām nepareizi.
Es esmu pārgurusi – šodien bija gara diena un es iemācījos pārāk daudzas salku versijas. Mums bija ekskursija uz ezeru ar klasi. Uhhhhhhhhhhh
Dažādi feisbuka ieraksti un Ofijas atbildes komentāros uz dažādiem jautājumiem (citu cilvēku jautājumi ir ielikti pēdiņās, pārējais ir negrozīts Ofijas teksts). Man kaut kā neizdevās e-pastus un feisbuka ierakstus sakārtot loģiskā, hronoloģiskā secībā, tāpēc šis tas atkārtojas un šķiet jau tikko lasīts e-pastu sadaļā. Bet es neatvainojos- tas tikai atkal parāda to, kādā veidā Ofija uztur sakarus ar pārējo pasauli.
So, I’m sitting in a buss to get my passport, before going to Saribudolok, to teach English, writing an email about eating snake meat, minding my own business, you know, everything as usual, and suddenly, as the buss goes around the bend, I see two monkeys on a roadside rock, one of them laying on its back, moving it’s hands around, as if in a middle of a story, the other one sitting in a classical psychiatrist “tell me more about how it made you feel” pose. I don’t know how the monkey felt, but I sure as hell feel amused.
I doubt anything can overshadow my happiness about being in Indonesia and having all these different experiences.
Tonight I go to bed happier than usual.
I have arrived to Saribudolok, and I love it. I thought it would only be temporary, but, so far, it seems really nice here. It’s in a small town, but still close to nature, while having amenities of the modern life, the host is incredibly thankful to have me, I like him a lot and, while I haven’t seen the place where I would be working, I have already met his sisters kids and somehow accidentally got one of the kids speaking English. As it turns out, it’s the most he has said in English. Or in the presence of a stranger. Ever. Also, it seems, that we might be able to work on my visa.
So my first night here is really great and I’m happy.
I just had my first English lesson. I mean, I taught my first English lesson. I mean, I tried to make friends with a bunch of Indonesian kids. It was fun, and despite all of us being awkward puppies, I think it went well. Maybe they will even go home and tell their parents about this awesome English teacher with tattoos and interest in video games. Hopefully. The kids liking me would be the dream.
“Teaching English, huh? Are you not worried at all?”
Slightly. I definitely don’t feel confident enough to teach English and I would never presume that I’m good enough to do so in Europe, but from what I have seen, even my English is great help here. The kids want to speak to me, so they are encouraged to say at least a few words. It’s not so much about grammar rules and complicated sentences, as it is about getting them to say “Hallo, my name is…. and I like….” and becoming their friend, so English isn’t this thing that’s forced on them for no reason. The general level of English in the small vilages is really low, so even our dear English teacher Paspārne sounds great. So, there is a vacuum of people who can speak English (even people who can say a few sentences), and people who can, are greatly needed. So I help wherever way I can.
“Why do they need English there, though? Do they have a way of continuing their studies?”
If their English is good, they can get better jobs. The same way people in Latvia are required to know Russian, no matter if it’s needed or not for the position, the same way you need English here, to get a good job in one of the big cities, to get in to a good University. And not only that. It’s needed to get a chance to travel, or do something bigger, or simply work with the tourists. Also, as a person who has learned English, you should know how many doors it opens, how it gives you the chance to explore the world and learn whatever you want.
The people here genuinely want their kids to learn English, and a lot of kids are really excited about this.
“Sure, but as you told yourself – you are teaching them the bare basics. Not even that, just some phrases. You can’t really say that this will open them any doors at all. If all they will ever know is at the level of “Hi, my name is…” and “I’m from…”, this won’t net them any jobs or open up the literary world. What I’m asking is – do they have any way of continuing their studies and by that I mean, do they have a chance to learn English properly not just by phrases? If not, don’t you think your efforts might be quite pointless?”
They do. Not here, in this town, not right now (the dream is to ensure that there are opportunities in this town), but they do. Also, we do have a bit more advanced class (somewhere around 7th grade level for us), it’s just that we are just starting the English school, so there is a lot of work that needs to be done. After me, more volunteers will come, they will continue teaching, and eventually the general level of English, at least in this town, will rise. I can’t give up just because people don’t know much and don’t have as many opportunities. What you are saying is something like “well, we can’t know if it will succeed, so you shouldn’t start at all”
Also, I am quite confident that you also started somewhere, someone taught you the basics, and then you learned a lot on your own. Which is absolutely possible here. There is internet, as you can see, there are movies with English subtitles, there are books, and there are a few (all of them – teachers) people who can hold a conversation.
As for the phrases – they know them. I am trying to get them stop being shy and afraid to use what they already know, even if it’s broken.
“I’m not saying anything. I’m just not convinced that learning by learning phrases is any good. I started by learning grammar along with basic vocabulary, which actually allows you to start building your own phrases and interpret what’s said to you, thus allowing you to learn yourself instead of just labeling reality with phonetic labels, without understanding how they work. But hey, I don’t want to rain on your parade, never mind me.”
*sigh* I think there is a basic misunderstanding here. They have been taught grammar. They understand it to someone extent, even though it’s much harder for them as both Indonesian and the local language doesn’t have tenses, cases, genders and even plurals work extremely differently. I’m not the first and the last person to teach them. What I’m trying to do right now is to get them to use what they know even at a really basic level. Because otherwise they don’t really see the value of it in their everyday lives now, just as most kids in school don’t see how geography, history or math can ever be useful.
My bad, my explanations weren’t clear enough.
It is a bit difficult. Especially so since I have zero experience. And I dread moments when I’m left absolutely alone with the kids and both my Indonesian and their English fails.
“Taisni tas, ka Tu vēl nespēj brīvi sazināties indonēziešu valodā, bērniem palīdz visvairāk, jo viņi ir spiesti meklēt veidu kā savu domu Tev nodot angliski. Būs reize, kad sapratīsi, ka jau ir vērts pietēlot to, ka nesaproti visu viņu valodā.”
Jā, tas ir lieliski un skaisti standarta klasē. Tagad iedomājies šo situāciju ekskursijā. Kad visi bērni saka ka mums ir jāiet prom un mana pēdējā instrukcija ir palikt uz vietas. Vai brīdī kad visi ļoti izmisīgi mēģina man paskaidrot ka es tūlīt ieskriešu kokā kurā dzīvo lapsenes. Vai brīdī kad klasē neviens nesaprot ko es no viņiem gribu.
It turns out you have to become a teacher in a strange country to start love studying. These days I spend every free moment to read about pedagogy, English grammar, Indonesian culture and history, sailing, ecology, learn Indonesian and cram in bits of my usual psychology studies. I don’t think I have ever spent this much time studying.
There is one thing that Latvia has prepared me for in Indonesia. It is roads. Feeling like I’m driving in a ship, in the midst of a storm, in stead of a car, is nothing new for me.
I started this morning with an orange that I picked straight from the tree. I repeat – this morning, first thing I did, was picking an orange and eating it. And it was really tasty.
To those who don’t understand – this was the first orange tree I have ever seen.
