Kā Ofija brauca Kazāku satikt. 1. daļa- 20 stundas vemšanas autobusā

(Gandrīz nemainītā veidā iekopēju e-pastus un feisbuka ierakstu, ko saņēmām no Ofijas. Turpinājums sekos.)

Tātad.
Es šobrīd esmu autobusā uz Padang, lai tur satiktos ar Kārli Kazāku. Kas to lai zina, kā viss izvērtīsies, bet pēdējo dienu fakti ir bijuši visai vienkārši.
Fakts ka Sumatrā ir latvieši manī izraisīja visai lielu sajūsmu, kas ļoti ātri noveda pie tā, ka par spīti visiem ļoti latviskajiem argumentiem (kā tā var, es taču viņus nepazīstu, kā es viņiem tā uzmākšos un viņi noteikti ir ļoti aizņemti) es tomēr uzrakstīju Kazākam, kurš kopā ar četriem (?) citiem latviešiem tobrīd bija ļoti netālu – divu stundu brauciena attālumā. Jāpiebilst, ka es jau vairākkārt esmu devusies īsās ekskursijās uz tuvējām pilsētām, lai satiktos ar pilnīgiem svešiniekiem, ar vienkāršo argumentu – tu ceļo, es ceļoju, mēs runājam angliski, satiksimies, uzkāpsim kādā kokā vai vulkānā, būs jautri (un visi šie lēmumi tika pieņemti bez Ļoti Latviskajiem Argumentiem).
Kārlis bija ļoti priecīgs par ideju satikties un visi Ļoti Latviskie Argumenti tika izmesti ārā pa logu. Protams, dzīve ir dzīve un es pāris dienas biju visai neglābjami aizņemta un brīdī, kad es beidzot varēju satikties ar latviešiem, viņi jau bija divdesmit stundu brauciena attālumā. Bet ziniet ko? Man tiešām nav ne mazākās nojausmas, kad es nākamreiz varēšu satikt citus latviešus un galu galā – piedzivojums. Tā nu es kopā ar Junioru devos uz Parapat (līdz šim bieži pieminētā pilsēta Tobas krastā), divas dienas dzīvoju zaļi, dabūju autobusa biļetes un biju visnotaļ apmierināta ar dzīvi. Tas ir, līdz brīdim, kad es izlēmu palasīt, ko par šo autobusa braucienu saka internetā. Tā, lūk, bija mana lielākā kļūda. Jo internetā visās atsauksmēs par šo braucienu centrālā tēma bija vemšana. Ceļš bedrains (un, kad es saku bedrains, Latvijas bedres sajūtas melnas un maziņas) un līkumains, augšā lejā un tik šaurs, ka gludas kustības nav iespējamas. Autobusi esot veci un piesmēķēti, pārbāzti un smacīgi karsti. Un galvenais- visi vemj.
Šobrīd es šinī autobusā esmu pavadījusi trīs no divdesmit stundām. Tas ir stipri glaunāks par Latvijas starppilsētu autobusiem, un man gribētos teikt – labāks arī par busiem starp Baltijas valstīm. Aizmugurē ir smēķētāju kabīne (kurā, kā šķiet, visu laiku sēž fantastiski kolorīti puiši, ir silts un cigarešu īpašnieki netiek šķiroti), krēsli ir ar regulējamām atzveltnēm un sasodīti ērti. Līdz šim manas lielākās sūdzības ir fakts, ka ir ļoti auksti (jo gaisa kondicionieris ir izniekots, ja temperatūra nav +15) un autobusa priekšpusē kaut kas nepārtraukti čīkst. Un mans blakussēdētājs nav īpaši runātīgs un neļauj man slēgt iekšā gaismu. Un mana galvenā sūdzība ir fakts, ka šis ir nakts brauciens un liela daļa no visa tā skaistuma aiz loga pazūd nakts tumsā. Lai gan, jūtot nepārtrauktās svārstības, es saprotu kā tās ar laiku varētu kļūt par problēmu. Un ja ceļš kļūs vēl līkumaināks un bedraināks, varbūt arī es sākšu justies nedaudz neomulīgi. Nedaudz. Jebkurā gadījumā, jo vairāk es par to domāju, jo vairāk es saprotu, ka šos blogierakstus ir rakstījuši absolūti iesācēji, kuri neko nezina par autobusiem, kuros divu stundu laikā tu piedzīvo kārtīgu kautiņu starp divām tantēm, tiec apliets ar nūdeļu buljonu un attopies, ka tavā klēpī ir dzīva vista, kuru pāris minūtes vēlāk nomaina vēl dzīvelīgāks bērnelis. Un man ļoti paveicās ar jaunu autobusu.
Starp citu, es turpinu lielisko tradīciju satikt lieliskus cilvēkus gaidot transportu un iekāpjot saprast ka mums ir piešķirtas blakus vietas. Šobrīd otrā ejas pusē sēž jauks pāris no Nīderlandes. Šī ir mana mīļākā tradīcija.

Ar miglu pievēlušās ielejas, kalni, kas rotājās saulē, mazās mošejas ceļa malās un arhitektūra, kas kļūst jo tālāk, jo savādāka (vai varbūt tā ir dīvaina arī mājās, bet es jau esmu pieradusi pie Ziemeļsumatras mājām), palmas, bambusi, mango un savādi koki, pilnos ziedos – visa varavīksne. Amariļļi, kas aug ceļmalās kā nezāles – vai zinājāt, ka ir arī rozā, dzelteni, violeti un oranži amariļļi? Milzīgas augļu plantācijas un vēl jo milzīgāki rīsu lauki. Stāvas klintis vienā ceļa pusē un stāvi kritumi otrā. Šis ceļš bija tā vērts, pat tad, ja tā līkloči atstāj Gauju kaunā un Latvijas ceļi lepojas ar to cik labā stāvoklī tie ir. Pat tad, ja vemšanas autobusā nosaukums attaisnojās un cilvēki šeit to nedara klusi un neuzkrītoši. Pat tad, ja man sāp muskuļi (balansēšana autobusā, kurš uzvedas kā kuģis pamatīga orkāna vidū, kā izrādās, ir smags darbs) un es īsti neesmu gulējusi, pat tad, ja es jūtos tā, it kā manī vairāk nav ne pīlītes ūdens un tualetes šādā autobusā ir lieta, ko es vairs nekad nevēlos piedzīvot. Pat tad, ja es vēl arvien neesmu sasniegusi savu ceļamērķi, šis brauciens jau ir sevi attaisnojis.

I’m not the only one who thinks that getting flu because of the air conditioning in a 20 hour buss ride is turned to “I want to go to hell, just to warm up, because I’m pretty sure I can see my breath” is absolutely ridiculous, right? The whole thing with Indonesians and air conditioning being turned to have a roughly 20 degree difference between inside and outside is, to put it lightly, excrements of a male cow.

(Mistisku iemeslu dēļ šeit paredzētā bilde nepievienojās, tāpēc bildes sekos vēlāk.)


Ikdiena bildēs

This is one of the pets here. No clue what kind of bird is it, but it's voice is beautiful.

A photo posted by Ofēlija Spektore (@fromofelia) on


It turns out you have to become a teacher in a strange country to start love studying. These days I spend every free moment to read about pedagogy, English grammar, Indonesian culture and history, sailing, ecology, learn Indonesian and cram in bits of my usual psychology studies. I don’t think I have ever spent this much time studying.

You find home in the strangest places. Pergedel the Indonesian dish, tastes just like good potato pancakes should.

A photo posted by Ofēlija Spektore (@fromofelia) on


(The perks of being a teacher also include students cooking local dishes. Today I get to enjoy pergedel – a traditional Saribudolok dish, made from potatoes.)

Being a teacher also made me realize my artists talent.

A photo posted by Ofēlija Spektore (@fromofelia) on


(The spelling error- not mine and corrected seconds after the picture was made.)

So, the plan today is to go to the foot of this waterfall.

A photo posted by Ofēlija Spektore (@fromofelia) on

More pictures of Lake Toba. Because trolololololo.

A photo posted by Ofēlija Spektore (@fromofelia) on

La la la la la la la life is wonderful.

A photo posted by Ofēlija Spektore (@fromofelia) on

Making soap.

A photo posted by Ofēlija Spektore (@fromofelia) on

Oranges and chilli, wherever you go.

A photo posted by Ofēlija Spektore (@fromofelia) on

The "jogging" early in the Sunday mornings is one of my favorite things about staying here.

A photo posted by Ofēlija Spektore (@fromofelia) on

This is one of the reasons why I don't mind waiting at the airport for a little bit

A photo posted by Ofēlija Spektore (@fromofelia) on

I just held a long, complicated conversation about Russian politics, European culture, my family, volunteering and my experiences in Indonesia, all while speaking Indonesian. And I honestly feel that saying that I know 300 words in Indonesian would be an exaggeration. It was amazing and fun and hilarious and exhilarating and made my determination to learn Indonesian so much stronger.

A complete language breakdown is when you can figure out the word you are trying to say in 5 languages you don’t speak, but can’t remember it in the 3 languages you technically do speak. Bonus points if you try to write a Facebook post about it and have to weed out words from every language you have ever heard. I actually needed French – English dictionary to complete this post in Facebook, and I swear to god, I know 10 words in French even in my best days.


Invisible Ofelia

And, as much as I respect people and love kids, I sometimes want to scream “I am not just my skin color”. I am not an object to be taken endless pictures with. I am not a lucky charm, to be touched. I am not a walking bank. I am not a recipe book for all the western (junk) food. In fact, I don’t like being in pictures, and seeing that a complete stranger posts a picture of me on Facebook, just for bragging rights, enrages me (that being said, I have absolutely nothing against taking pictures with friends). I love my personal space and, while I love kids immensely (don’t know when did this happen), I feel violated when a crowd of kids forms around me and starts practically fighting over who can touch me. I hate it when kids (decently dressed and obviously well fed) start begging me money or when a stranger suggests I should start throwing money at the kids surrounding me. I hate it when people ask me about pizza, burgers, fried chicken and pasta and refuse to hear me when I tell them that it’s not the food I normally cook and that my traditional food is different (while I have absolutely no problem to share the recipe if they understand that). When people (not only kids), practically run after me, screaming “bule”, I feel dirty. When someone who I just met asks me to get Schengen visa, I feel used. When every mother who has a son (no matter what age) asks me to marry her son, I feel like meat for sale. And, after all of this, what irks me the most, is the fact that I have to be really careful not to offend someone. Because I have been screamed at for absolutely unintentionally insulting someone.
All of this is tiresome and sometimes ruins really happy moments. I understand that white people are rare here, I understand that I can be exciting, because I come from far away, I understand people who want to practice their English, I understand people who ask about Europe and my culture. What gets on my nerves is people who refuse to see anything beyond my skin color and the stereotypes they have attached to it.
But even this is just a moment after a particularly bad case, this too shall pass, and it’s not enough to ruin my experience, put me off anything or change the way I think about Batak people. Honestly, I don’t mind smiling to a kid, shaking a hand on my way to the shop or even tell about pizza to a stranger. It’s just huge parties in days when I want to be sitting home and doing things on my own.


Ofēlija mācīs angļu valodu

Kādu brīdi bija salūzis Ofijas bloga logins, tāpēc nav izdevies laikā sarakstīt visu, ko Ofija pa šīm nedēļām ir sastrādājusi, bet es centīšos strauji laboties.

Galvenā ziņa ir tāda, ka Ofija ir atradusi jaunu dzīvesvietu Indonēzijā. Patiesībā viss sākās ar to, ka viņa iekš Couchsurfing meklēja kādu pagaidu vietu, kur palikt, kamēr gaida atbildes no dažādām brīvprātīgo vietām, un netīšām atrada Saribudolok English School (SES), kuras direktors piedāvā cilvēkiem braukt un ciemoties pie viņa. Īpaši laipni tiek gaidīti tie viesi, kas būtu ar mieru ar skolas bērniem runāties angliski un ļautu bērniem būt par vinu gidiem. Tā nu Ofija devās uz šo skolu ar domu padzīvot tur kādu nedēļu un pa to laiku mazliet padzīvoties ar bērniem, bet dzīvē viss iznāca pavisam citādi- viņai loti iepatikās šī vieta, cilvēki un vispār viss pasākums, savukārt bērniem ļoti iepatikās Ofija, un tika nolemts, ka Ofija SES paliks ilgāk un mācīs bērniem angļu valodu.

Kā saka pati Ofija- šobrīd plāni viņas dzīvē neeksistē vispār, tāpēc nav zināms, cik ilgi viņa uzturēsies skolā, bet vismaz pagaidām šķiet, ka tas būs vēl gana ilgi, un par šo opciju stāvā sajūsmā ir ne tikai Ofija, bet arī viņas ģimene, kas palikusi Latvijā, jo no Ofijas nāk sajūsmas pilni e-pasti un šķiet, ka šobrīd viņa ir nokļuvusi tieši tādā vietā un situācijā, kādu bija iztēlojusies pirms braukšanas uz Indonēziju.

Šinī ierakstā iekopēšu lietas, kas attiecas uz apmešanos un ikdienu SES, šoreiz gan sanāks visai haotiski, jo arī pati Ofija visu šo stāstu mums atklāja pa nelielām detaļām un īpaši neiespringstot par loģisku stāsta izklāstu. (Tuvākajās dienās apsolos blogā sarakstīt arī par Indonēzijas ēdieniem un to, ko Ofija darīja, kad bija devusies prom no Tobas ezera.)

Man vairāk neeksistē plāni. Man ir opcijas nākotnei un spēja tās visas atmest, kad parādās kas labāks. Piemēram vieta, kurā es jau esmu ielūgta uz tradicionālām kāzām, iepatikusies īpašniekam, apsolījusies cept pīrāgus un viss ir labi. Šeit gluži vienkārši nav jēgas plānot. Pārāk daudz nezināmo elementu un mērķis – būt laimīgai un augt, neļauj palikt vietās, kurās nav labi. Tā ir galvenā lieta, ko iemācījos Silimalombu – nemocīt sevi tikai tāpēc ka tā bija plānots (lai gan Silimalombu nebija tikai plāna dēļ. Tas bija lielākā daļa no iemesliem kāpēc es nedevos prom agrāk, bet bija arī citi iemesli).

Es couchsurfing meklēju vietu kur palikt Siantar, ja nu kas, un nejauši atradu brīvprātīgo vietu. Mācīšu angļu valodu, netālu no Arapat (vieta, kur Ofija tobrīd uzturējās) – tikai 60 km. Saribudolok English School (SES), located near waterside of lake Toba (Sumatra), near the biggest famous waterfall Sipisopiso – in the town Saribudolok.

Vairākas dienas mums bija tikai šī informācija- Ofija pagaidām dzīvo SES un meklē jaunas vietas, bet tad piepeši sāk pienākt ziņas, ka visiem tur viss patīk, un no konteksta ir noprotams, ka Ofija grasās skolā palikt ilgāk. Kad mamma konkrēti noprasīja, vai ir plāns tur palik ilgāk, pienāca atbilde:

Jup. Mums šodien ar klasi ekskursija uz ezeru un karstajiem avotiem. Viens no skuķēniem ieķērās man piedurknē un žēlīgā balstiņā prasīja kad braucu prom, lai es nebraucu prom.

Pirms dažām dienām saņēmām “ātrēpastu”, kurā Ofija viņai raksturīgajā stilā uzskaita nelielus faktoīdus par viņas šībrīža dzīvi:

  • Bērni, kurus es mācu mani mīl.
  • Tiek pieprasītas papildstundas.
  • Bērni nāk šurpu pat tad, kad nav stundu.
  • Kopš es atbraucu ir parādījušies 3 jauni skolēni. Pirms tam šis skaitlis bija negatīvs.
  • Šī ir viena no aukstākajām pilsētām Sumatrā.
  • Šodien, skatoties kā bērni taisa projektus nedomājot izspēru “pie velna nedēļas pārbaudes periodu. Es gribu palikt”. Juniors (šis vietas īpašnieks) bija sasodīti laimīgs.
  • Disciplīna klasē valda tad, kad var puslīdz dzirdēt skolotāju arī tad ja viņš nekliedz.
  • Juniora māte mīl manus cepumus.
  • Šī ir ērtākā un siltākā gulta, kāda man ir bijusi kopš es aizbraucu no Latvijas un vēl nedaudz.
  • Indonēziešu valodā slimnīca burtiski ir sāpju/slimību māja, restorāns – ēšanas māja.
  • Šeit cilvēkiem sniegs šķiet tikpat fascinējošs kā man ideja par uzkāpšanu mango kokā, lai noplūktu mango un to apēstu. EHMERGERD.
  • Visus kā vienu fascinē mani īsie mati.
  • Visus kā vienu fascinēju es.
  • Šodien es izraisīju autoavāriju. Pirmā avārija kuru esmu redzējusi Indonēzijā. Cieta tikai rūsa. Viss ko es izdarīju bija iznācu no mājas uz terases (absolūti pieklājīgi ģērbusies).
  • Tumeriks svaigā veidā nokrāso rokas neatmazgājami dzeltenas. Uz kādu nedēļu.
  • Man kopš ierašanās Indonēzijā ir bijis no jauna jāiemācās kā mazgāt rokas, iet dušā un noslaucīt pakaļu. Aizejiet apmīļot savu ūdens krānu. Šobrīd es plānoju ieviest konceptu par bļodu roku mazgāšanai. Mani droši vien izsvilps.
  • Ierodoties šeit, es samīļoju veļas mašīnu. Nebiju gaidījusi ko tādu redzēt vēl pāris valstis.
  • Šeit dzīvo putns, kuru es nezin kāpēc uzskatīju par mītisku būtni.
  • “Suda” šeit nozīmē “jau bija/notika/tika izdarīts/already”. To izrunā ļoti krieviski.
  • Ar Junioru var pļāpāt par kultūru, pasauli, politiku un ļoti daudz ko. Kultūras ne vienmēr saprotas, bet ar viņu var runāt par idejām un sapņiem. Tas ir lieliski. Līdz šim vienīgie cilvēki ar kuriem es varētu runāt par idejām, nevis atmiņām tika no manis šķirti ar slikta interneta un update veida e-pastu nepieciešamību.
  • Šodien es raudāju apskaujot priedi. Vietā, kurā skatoties pareizajā virzienā un ignorējot cikādes, varētu noticēt, ka esmu Latvijā. Viss ir tik ļoti atšķirīgi, ka tas bija daudz smagāk, nekā gaidīju.
  • Es esmu pieņēmusies svarā. Pazaudētie 15 kg noteikti ir atpakaļ – ēdiens ir garšīgs un neizēst šķīvi šausmīgi rupji, bet porcijas lielas.
  • Man lādējas ārā telefons.
  • Te ir trīs kaķi. Viens no tiem – kaķēns.
  • Pilnīgi visiem kaķiem šajā pilsētā ir īsas astes.
  • Siantar, pilsētā, kuru es izmantoju kā iepirkumu centru, autoostu un birokrātijas ofisu, ir divi miljoni iedzīvotāju.

Nākamais e-pasts:

Viņi šeit māca tikai un vienīgi angļu valodu – valodas kursi bērniem, pēc būtības. Laikam ir 3 klases (es esmu redzējusi 3), divas ar diezgan jauniem bērniem (6-11), viena ar 13-15. Angļu valodas līmenis ir visai traģisks, bet vēl ļaunāk ir tas, ka viņi baidās izmantot arī to kas viņiem ir. Ir divi skolotāji – Juniors, skolas īpašnieks, cilvēks, kura mājā es dzīvoju, cilvēks ar ļoti plašu sirdi, kas to parāda uz katra soļa, laipns, izpalīdzīgs, labprāt runā par plāniem un sapņiem, jau pirmajā dienā piedāvāja palīdzēt ar nokļūšanu Džakartā, ja vajadzēs, ar viņu var parunāt par visu un viņš uzskata par savu pienākumu man parādīt apkārtni, mani iepazīstināt ar tradicionālajiem ēdieniem, un mani pasargāt (kas dažreiz ir gandrīz problēma – mani īsti negribēja vienu laist uz veikalu, vai pat uz viņa māsas māju, kas ir knapi 100 m. Bet izskatās ka viņš ļoti ātri mācās, ka vispār jau es varu arī viena). Viņš mēdz būt pārāk prasīgs pret bērniem un man šķiet, ka tā ir liela daļa no kautrēšanās un nerunāšanas problēmas. Jo pat tie, par kuriem es zinu, ka viņu angļu valoda ir salīdzinoši laba, ieraujas un klusē, kad Juniors sāk kļūt prasīgs un pieprasa, lai visi runā skaidri un skaļi, nekautrējas un ir aktīvi. Jo īpaši tad, ja visi pirms tam ir bijuši diezgan aktīvi. Viņš nedod bērniem laiku apdomāties un saprast, kas tika pateikts un atrast īstos vārdus. Tas klases dažreiz padara sarežģītas. Bet viņa enerģija, vēlme palīdzēt un darba spars ir maģiski. Es pieceļos un viņš jau strādā, es eju gulēt un viņš vēl strādā. Bez angļu valodas skolas viņš ir hiv, aids un narkotiku aktīvistu biedrības vadītājs, aktīvi darbojas draudzē (kas šeit pēc būtības ir vietējā komiteja kas satiekas baznīcā), un visi kaimiņi nāk pie viņa lai viņš izdarītu interneta lietas. Un katru dienu mēs pavadam vismaz stundu sēžot un runājoties par visu pēc kārtas. Man pavisam neviltoti gribas viņu saukt par draugu, un es esmu pārliecināta ka mēs kļūtu par draugiem arī tad, ja mēs nevarētu tik daudz viens otram palīdzēt. Otru skolotāju es pazīstu kā miss. Ļoti jauka un saprotoša būtne, daudz smaida. Pēc būtības – iedomājieties tipisku sākumskolas skolotāju, un tipisku aziātu sievieti – ap 30, vienmēr pieklājīga, patīk bērni, vienmēr smaida. Viņa knapi saprot mani un viņas angļu valoda ir tikai nedaudz labāka par vecāko klasi. Droši vien tāpēc man īsti nav viedokļa par viņu. Jāpiebilst gan, ka arī Junioru es regulāri laboju un arī viņam es skaidroju ko nozīmē vārdi, bet ar Junioru man līdz šim nav bijušas problēmas saprasties un es vēl neesmu pieķērusi viņu mācām nepareizi.
Es esmu pārgurusi – šodien bija gara diena un es iemācījos pārāk daudzas salku versijas. Mums bija ekskursija uz ezeru ar klasi. Uhhhhhhhhhhh

Dažādi feisbuka ieraksti un Ofijas atbildes komentāros uz dažādiem jautājumiem (citu cilvēku jautājumi ir ielikti pēdiņās, pārējais ir negrozīts Ofijas teksts). Man kaut kā neizdevās e-pastus un feisbuka ierakstus sakārtot loģiskā, hronoloģiskā secībā, tāpēc šis tas atkārtojas un šķiet jau tikko lasīts e-pastu sadaļā. Bet es neatvainojos- tas tikai atkal parāda to, kādā veidā Ofija uztur sakarus ar pārējo pasauli.

So, I’m sitting in a buss to get my passport, before going to Saribudolok, to teach English, writing an email about eating snake meat, minding my own business, you know, everything as usual, and suddenly, as the buss goes around the bend, I see two monkeys on a roadside rock, one of them laying on its back, moving it’s hands around, as if in a middle of a story, the other one sitting in a classical psychiatrist “tell me more about how it made you feel” pose. I don’t know how the monkey felt, but I sure as hell feel amused.

I doubt anything can overshadow my happiness about being in Indonesia and having all these different experiences.

Tonight I go to bed happier than usual.
I have arrived to Saribudolok, and I love it. I thought it would only be temporary, but, so far, it seems really nice here. It’s in a small town, but still close to nature, while having amenities of the modern life, the host is incredibly thankful to have me, I like him a lot and, while I haven’t seen the place where I would be working, I have already met his sisters kids and somehow accidentally got one of the kids speaking English. As it turns out, it’s the most he has said in English. Or in the presence of a stranger. Ever. Also, it seems, that we might be able to work on my visa.
So my first night here is really great and I’m happy.

I just had my first English lesson. I mean, I taught my first English lesson. I mean, I tried to make friends with a bunch of Indonesian kids. It was fun, and despite all of us being awkward puppies, I think it went well. Maybe they will even go home and tell their parents about this awesome English teacher with tattoos and interest in video games. Hopefully. The kids liking me would be the dream.

“Teaching English, huh? Are you not worried at all?”
Slightly. I definitely don’t feel confident enough to teach English and I would never presume that I’m good enough to do so in Europe, but from what I have seen, even my English is great help here. The kids want to speak to me, so they are encouraged to say at least a few words. It’s not so much about grammar rules and complicated sentences, as it is about getting them to say “Hallo, my name is…. and I like….” and becoming their friend, so English isn’t this thing that’s forced on them for no reason. The general level of English in the small vilages is really low, so even our dear English teacher Paspārne sounds great. So, there is a vacuum of people who can speak English (even people who can say a few sentences), and people who can, are greatly needed. So I help wherever way I can.

“Why do they need English there, though? Do they have a way of continuing their studies?”
If their English is good, they can get better jobs. The same way people in Latvia are required to know Russian, no matter if it’s needed or not for the position, the same way you need English here, to get a good job in one of the big cities, to get in to a good University. And not only that. It’s needed to get a chance to travel, or do something bigger, or simply work with the tourists. Also, as a person who has learned English, you should know how many doors it opens, how it gives you the chance to explore the world and learn whatever you want.
The people here genuinely want their kids to learn English, and a lot of kids are really excited about this.

“Sure, but as you told yourself – you are teaching them the bare basics. Not even that, just some phrases. You can’t really say that this will open them any doors at all. If all they will ever know is at the level of “Hi, my name is…” and “I’m from…”, this won’t net them any jobs or open up the literary world. What I’m asking is – do they have any way of continuing their studies and by that I mean, do they have a chance to learn English properly not just by phrases? If not, don’t you think your efforts might be quite pointless?”
They do. Not here, in this town, not right now (the dream is to ensure that there are opportunities in this town), but they do. Also, we do have a bit more advanced class (somewhere around 7th grade level for us), it’s just that we are just starting the English school, so there is a lot of work that needs to be done. After me, more volunteers will come, they will continue teaching, and eventually the general level of English, at least in this town, will rise. I can’t give up just because people don’t know much and don’t have as many opportunities. What you are saying is something like “well, we can’t know if it will succeed, so you shouldn’t start at all”
Also, I am quite confident that you also started somewhere, someone taught you the basics, and then you learned a lot on your own. Which is absolutely possible here. There is internet, as you can see, there are movies with English subtitles, there are books, and there are a few (all of them – teachers) people who can hold a conversation.
As for the phrases – they know them. I am trying to get them stop being shy and afraid to use what they already know, even if it’s broken.

“I’m not saying anything. I’m just not convinced that learning by learning phrases is any good. I started by learning grammar along with basic vocabulary, which actually allows you to start building your own phrases and interpret what’s said to you, thus allowing you to learn yourself instead of just labeling reality with phonetic labels, without understanding how they work. But hey, I don’t want to rain on your parade, never mind me.”
*sigh* I think there is a basic misunderstanding here. They have been taught grammar. They understand it to someone extent, even though it’s much harder for them as both Indonesian and the local language doesn’t have tenses, cases, genders and even plurals work extremely differently. I’m not the first and the last person to teach them. What I’m trying to do right now is to get them to use what they know even at a really basic level. Because otherwise they don’t really see the value of it in their everyday lives now, just as most kids in school don’t see how geography, history or math can ever be useful.
My bad, my explanations weren’t clear enough.

It is a bit difficult. Especially so since I have zero experience. And I dread moments when I’m left absolutely alone with the kids and both my Indonesian and their English fails.

“Taisni tas, ka Tu vēl nespēj brīvi sazināties indonēziešu valodā, bērniem palīdz visvairāk, jo viņi ir spiesti meklēt veidu kā savu domu Tev nodot angliski. Būs reize, kad sapratīsi, ka jau ir vērts pietēlot to, ka nesaproti visu viņu valodā.”
Jā, tas ir lieliski un skaisti standarta klasē. Tagad iedomājies šo situāciju ekskursijā. Kad visi bērni saka ka mums ir jāiet prom un mana pēdējā instrukcija ir palikt uz vietas. Vai brīdī kad visi ļoti izmisīgi mēģina man paskaidrot ka es tūlīt ieskriešu kokā kurā dzīvo lapsenes. Vai brīdī kad klasē neviens nesaprot ko es no viņiem gribu.

It turns out you have to become a teacher in a strange country to start love studying. These days I spend every free moment to read about pedagogy, English grammar, Indonesian culture and history, sailing, ecology, learn Indonesian and cram in bits of my usual psychology studies. I don’t think I have ever spent this much time studying.

There is one thing that Latvia has prepared me for in Indonesia. It is roads. Feeling like I’m driving in a ship, in the midst of a storm, in stead of a car, is nothing new for me.

I started this morning with an orange that I picked straight from the tree. I repeat – this morning, first thing I did, was picking an orange and eating it. And it was really tasty.

To those who don’t understand – this was the first orange tree I have ever seen.


Neparasti Ziemassvētki

(Lai arī šobrīd nav skaidrības par to, kur tieši Ofija turpmāk strādās un dzīvos, es turpināšu šeit likt arī bildes un viņas ziņas ar atpakaļejošu datumu- tur ir daudz kā interesanta un to īpaši nemaina tas, ka Ofija vairs nedzīvo Silimalombu.

Šinī ierakstā apkopoju Ofijas bildes no Ziemassvētkiem Indonēzijā. Ofija Latviju pameta 10 dienas pirms Ziemassvētkiem un darīja to visai lielā steigā- tai nedēļā tikai otrdienas vakarā viņa uzzināja, ka svētdien lido prom- tāpēc viņai neatlika laiks sagatavot visiem fiziskas Ziemassvētku dāvanas, tā vietā mēs saņēmām burvīgas, netradicionālas dāvanas tieši Ofijas garā- viņa katram uzdāvināja pa bildei no Indonēzijas.

Sāku šo ierakstu ar Ofijas ziņu feisbukā, kurā ir izskaidrots, kāpēc daļa Ziemassvētku bildes parādās pēc Ziemassvētkiem.)

I have been trying to upload a batch of pictures, and a blog post, as they are the best Christmas gifts I can give. But the network is so congested that I haven’t been able to upload anything, but a really short email, and I have given up on calls and sms for now. I will be lucky if this goes through in next 24 h.
So, to everyone – merry Christmas, I miss you all a lot, and I hope you had a great celebration. Lots of love and warmth. I really wish I could write each and everyone a separate message, but on top of bad Internet, I’m also quite busy, so, I think about you a lot, but, life happens.

This is what happens if Ofelia takes a hike.

A photo posted by Ofēlija Spektore (@fromofelia) on

Taking a hike up the mountain.

A photo posted by Ofēlija Spektore (@fromofelia) on

One last picture from my Christmas hike

A photo posted by Ofēlija Spektore (@fromofelia) on

To Iyakoko Patea choir, a proof that I am in Indonesia, and looking forward to going to Papua

A photo posted by Ofēlija Spektore (@fromofelia) on

To Ivan, I give these lovely goats that I encountered up in the mountains.

A photo posted by Ofēlija Spektore (@fromofelia) on

To Dace, I give a picture of a daredevil who would definitely be fine with her upbringing. And two puppies.

A photo posted by Ofēlija Spektore (@fromofelia) on

To Lote, I give a picture of a puppy sleeping in the flowers. He seems to like me.

A photo posted by Ofēlija Spektore (@fromofelia) on


Moving on

So, this happened. I left Silimalombu.

It’s a long story but an argument made it clear that I can’t stay. I still love and adore the place and I still respect everyone there, but me and the owner of the place simply couldn’t get along, we would fight for little things and then ignore each other for days. And today, as I returned from extending my visa, we had the final argument, in which we both made it perfectly clear that it’s impossible for us to live under the same roof. So I left, with thunder and lightening in front of me, and great friends left behind. For now I don’t know what exactly I will do (definitely not returning home or giving up) and next few days will be extremely difficult, but I want to make few things clear :

1) I am perfectly safe, I have a place to stay tonight and I will figure everything out as I go. I have made a lot of friends here, the people of Iyakoko Patea choir are also helping me a lot, and Silimalombu isn’t the only place in Indonesia. I am not sitting in the jungle and crying.

2) I still plan to stay in Indonesia for a while, but I really don’t know how everything will happen. If I find a great place outside of Indonesia, I go there and return to Indonesia later

3)I absolutely expected my plans not working out and maybe going through several places before I find one that I can stay in. It’s not the end of the world

4) I have in no way, shape or from lost my love and respect for Indonesia, batak people, Silimalombu, or even Ratna (who I couldn’t work with). There are times when things don’t work. It’s not bad people or places. It’s simply different people that don’t work together and it’s fine. For me this is all a part of the adventure, not a misfortune. Sure, it would have been nice to stay there (as I love the place and what they do), but maybe it’s simply that there is a better place waiting for me. So being mean to the place doesn’t really help anyone.

5) I will keep everyone updated within the realm of possibility, but it might be that I don’t have any precise news or internet, so don’t freak out if I keep silent for a few minutes.


Pirmās Indonēzijas dienas bildēs

(Šinī galerijā apkopju Ofijas bildes no dažām pirmajām dienām Indonēzijā un ceļojuma uz Indonēziju. Visas viņas bildes ir tapušas ar telefonu un visu laiku būs Instagram formātā, velāk publicēšu citas galerijas. Arī pati Ofija bildes publicē pa bariņiem, kad tiek pie interneta un brīva laika, kas parasti notiek, kad viņa vakara iet peldēties.)

Abu Dhabi. Everything feels surreal.

A photo posted by Ofēlija Spektore (@fromofelia) on

This is Jakarta as I know it.

A photo posted by Ofēlija Spektore (@fromofelia) on

This is the view I will see every day for a while.

A photo posted by Ofēlija Spektore (@fromofelia) on

First sunrise in Silimalombu. If only you could see the world as I see it now.

A photo posted by Ofēlija Spektore (@fromofelia) on


Pirmā vēstule no Ofēlijas, kurā viņa iepazīstina citus ar savu ikdienu

(Šis ir e-pasts, ko no Ofijas saņēma draugi un ģimene. No teksta izgriezu tikai dažus teikumus, kas bija pārāk privāti blogam. Visi Spīganas komentāri ir rakstīti slīprakstā, pārējais ir Ofijas teksts.)

Pirmo reizi, kopš esmu ieradusies Silimalombu, man ir pavisam brīvs vakars – visi ir aizgājuši gulēt agri, viss ir padarīts, man nav jāceļas piecos un, ja godīgi, es īsti nezinu ko darīt ar šo laiku. Šobrīd nestrādā mans laptops (skudras salīdušas iekšā, sestdien dabūšu pareizo skrūvgriezi lai atvērtu pilnīgi visu (un tādēļ, bērni, angliski kļūdas kodā sauc par “bugs”)) un lai gan man nav problēmu rakstīt uz telefona, šādi rakstīt palagus ir apgrūtinoši. (Vēlāk atklājās, ka laptopam nomirusi ir mātesplate un to nācās atstāt pilsētā remontā uz nedēļu)

Godīgi, es jūtos ļoti vainīga, ka neesmu rakstījusi vairāk un apzinos ka katra diena būtu ieraksta vērta – šajās pāris nedēļās es esmu piedzīvojusi Āzijas satiksmi, jaunus ēdienus gandrīz katru dienu, stādījusi kokus, tīrījusi džungļus (ar mačeti. Lai būtu vieglāk, Ofija iedomājās, ka džungļu vietā ir Spīgana), palaidusi zivis ezerā, cepusi gingerbread (ne piparkūkas) , noķērusi, nogalinājusi, izķidājusi un uzcepusi zivi, kas dzīvo tikai šajā ezerā, redzējusi nakts tauriņu plaukstas lielumā (vecgada vakarā, visam pa virsu), ēdusi savvaļas mango, papajas, guavas, kokosriekstus, marakujas, snake fruit, kafiju, kakao, kanēli, līčijām līdzīgus augļus un kaudzi ar augļiem, kurus nespēju identificēt, ķērusi cūku, kāpusi kalnos, cirtusi un zāģējusi bambusu, būvējusi trīs dažādus sētu veidus (viens no tiem – elektrisks), smēķējusi cigaretes četrreiz stiprākas nekā atļauts Eiropā (vienreiz), nejauši salasījusi maģiskās sēnītes, pārvarējusi bailes no suņiem, peldējusi katru dienu, piedzīvojusi trīs dažādus vietējos tirgus, ēdusi ēdienu pagatavotu turpat uz ielas, nokvēpušos ratiņos, ēdusi kārtīgu maltīti (pirktu jau pagatavotu) kas maksāja ~30 centus, un gandrīz pirkstus aprijusi, iemācījusies efektīvi ēst ar rokām, pinusi paklājus, skraidījusi pa rīsu laukiem, piedzīvojusi lietu tik stipru, ka nevar dzirdēt savus vārdus, stāvējusi uz kuģa, skaidrā dienā, ezerā, un redzējusi tikai vienu krastu, redzējusi salu salu salu, redzējusi vietējo dejas, atradusi augu kurš sakļauj lapas, kad tam pieskārās, ēdusi vistu kājas (un es tiešām domāju kājas nevis stulbus), taisījusi zāles , kas uzreiz aptur asiņošanu un holly shit, tik daudzas citas lietas kas vairāk pat nešķiet pieminēšanas vērtas. Un cauri tam visam es visu laiku esmu vēlējusies to visu izstāstīt jums. Un ir tik daudz ko stāstīt ka es nesaprotu no kura gala sākt. Un katru dienu rakstīt man gluži vienkārši nav laika. Jau pāris minūtes miera un laika sev ir maģija un tos brīžus gribās pavadīt luņojot. Nav gluži tā ka man visu laiku ir jāstrādā, bet visapkārt ir cilvēki no kuriem var fantastiski daudz iemācīties, un ja ne tas, tad es šobrīd, kā izskatās, tieku galā ar skumjām, kultūršoku un visām pārējām problēmām, nepārtraukti runājot.

Tātad, notikumi īsumā, kopš es aizbraucu – lidojums bija lielisks, ar piedzīvojumiem un miljons jauniem draugiem, Džakarta bija apdullinoša, bet skaista, ar nozagtu telefonu, policistiem un garāmgājējiem kas vienā balsī apgalvoja ka es esmu absolūti skaista un seksīga brīžos, kad es biju nosvīdusi, netīra un saburzītās, netīrās un mūsu standartiem – puritāniskās kleitās tādiem grādiem, palikšana ilgāk nekā plānots un es ieguvu miljons jaunus draugus. Nokļūšana Silimalombu (ciemats uz Samosir salas, Tobas ezera vidū, Sumatras salas ziemeļos) bija vēl viens piedzīvojums, ar lidojumu kurš, kā izrādījās, bija ar pārsēšanos, 4 stundām mašīnā kurā neviens nesaprata angliski un ļoti uztraucās, ja es mēģināju runāt indonēziešu valodā (jau pirms aizbraukšanas Ofija sāka mācīties indonēziešu valodu), maģisku braucienu ar kuģi saulrietā, biedējošu braucienu ar motorolleri pilnīgā tumsā, ar pilnīgu svešinieku, pa kalnu ceļiem, palikšanu pa nakti pie pilnīgiem svešiniekiem, un apmaldīšanos mazā ciematā, mēģinot atrast īpašumu, kas kā izrādās, aizņem 90% no ciemata. Un tad – jau būšana te.

Tātad. Silimalombu ir ekociemats, bet ne gluži tāds kādu mēs iedomājamies ekociematu. Šis ciemats te ir bijis jau gadu simtiem un te pārsvarā dzīvo cilvēki no vienas dzimtas. Ciemats tik nomaļš, ka cilvēki pāris ciematus tālāk par to neko nezina. Un tā vidū ir Ratna. Viņas pārvaldībā ir aptuveni 40 hektārus liela platība, kurā viņa strādā, stāda kokus, mēģina ieviest ekoloģiskus risinājumus pilnīgi visam un radīt piemēru apkārtējiem. Jo šī vieta ir tālu no ekoloģiskuma – gan uz zemes, gan ezerā mēdz būt atkritumi, plastmasa u.c., ļoti daudz kam vēl arvien vajag atrast ekoloģiskus risinājumus utt. Bet, redzot pārējos ciematus, un zinot kāda šī vieta bija pirms 7 gadiem – šī vieta ir ļoti ekoloģiska. Un maģiska. Jo Ratna nestrādā tikai sev un saviem īpašumiem. Viņa strādā ar apkārtējiem, rada nākamajām paaudzēm un bieži to dara uz savas labklājības rēķina.

Tātad. Cilvēki, kas dzīvo šeit.

Ir Ratna – spēcīgākā sieviete, ko jebkad esmu redzējusi, drosmīga, izdarīga, rūpējas par apkārtējiem un dara sasodīti daudz laba. Bet to visu viņa dara savā veidā. Viņa ir ļoti skarba un sīksta, gandrīz nekad neizsaka komplimentu, vienmēr atrod kā kaut ko izdarīt labāk, necieš bezdarbību un cilvēkus, kuri negrib mācīties, bieži izskatās nikna, viņas emocijas vispār nevar nolasīt, viņa mēdz pateikt lietas kuras iegriež līdz kaulam un pat nesaprast, ka tas bija jebkādā veidā nepieklājīgi vai nepieņemami. Un visam pa virsu nāk visai īpatnēja un bieži vien – grūti saprotama angļu valoda. Ja nu kāds nesaprata – es šo sievieti no visas sirds mīlu un cienu, pat tad ja viņa mani vājprātīgi biedē un es ļoti bieži viņai nepiekrītu.

Tad ir Opung, Ratnas māte, 85 gadus veca Ratnas versija, kura gandrīz nekad nerunā un kurai nepatīk ārzemnieki. Kad es izaugšu liela, es gribu būt Opung.

Tad ir Santa, mazs velnēns, aptuveni 12 gadus vecs (neviens precīzi nezina), puika, kuru Ratna adoptēja pēc viņa mātes nāves. Viņam ir ļoti daudz brāļi un māsas, tēvs vēl arvien ir dzīvs, bet klaidonis, un viņa māte regulāri viņu piekāva zili melnu. Santa ir visai maģisks. Atsakās iet skolā, īsti nemāk ne lasīt, ne skaitīt, uzmanību spēj noturēt labi ja piecas minūtes, daždien uzvedas sasodīti jauki un lieliski, daždien ir sasodīts kretīns. Un nekad nevar paredzēt kā būs. Un izskatās, ka tad, ja pret viņu visu laiku izturas jauki un pa labam, viņš kļūst tikai par vēl lielāku kretīnu – kliedz, auro, traucē, lamā un sit. Savukārt, kā šķiet, ja uz viņu kārtīgi izaurojas, piecērt kāju un pasaka ka tā nu nebūs, viņš paliek tiešām mīļš. Un, katru reizi kad viņš ir redzējis ka man ir draņķīgi, pat tad ja viņš ir nācis ar mērķi mani kaitināt, viņš izdara kaut ko jauku – iedod man kucēnus, atnes augli vai tamlīdzīgi. Es viņu mīlu no visas sirds, bet parasti nezinu ko ar viņu iesākt, jo mana indonēziešu valoda vēl ir visai rudimentāra.

Tad ir Tomas, Ratnas vīrs, vācietis, ļoti dzīves gudra persona, cilvēks kurš šajā mājā ienes balansu, daudzas idejas, atsvaru Ratnas raksturam, plānošanu (absolūti neindonēziska parādība), zināmā mērā mazina kultūršoku, ļoti daudz palīdz un bieži ienes ļoti nepieciešamas rietumu parādības, sākot ar maizi un produktiem no Vācijas, beidzot ar domāšanas veidu. Jāsaka gan ka viņš ļoti daudz laika pavada Vācijā, un viņš šeit ir bijis tikai kādu nedēļu. Arī viņam es bieži nepiekrītu, taču tas ir pilnīgi citos veidos un runājot ar Tomasu man vēl nav radusies sajūta, ka mēs vispār nesaprotamies. Vienīgā nelaime ir viņa runas veids – spēcīgs vācu akcents, indonēziešu teikumu uzbūve un balss tembrs, kuru es bieži nedzirdu. Kas ir skumīgi, jo es parasti ļoti gribu saprast ko viņš saka, taču esot mūžīgā kustība, tas bieži ir sarežģīti. Bet es esmu ļoti laimīga ka viņš ir te.

Man sāk palikt ļoti auksti un mans ķermenis saka ka ir jāiet gulēt (ir deviņi), tāpēc šo epastu es nobeigšu. Apsolos drīzumā uzrakstīt par Sofiju, Danielu, Krisu, Misteru Jogurtu, manu istabu, ikdienu, suņiem, pīlēm, cūkām un visu pārējo maģiju. (Šeit Ofija lūdz sūtīt viņai ziņas no Latvijas un pasaules.) Man ir sajūta ka varētu sākties pasauļu karš un es par to uzzinātu labi ja pēc pāris dienām.

Vienmēr jūsu,

Ofēlija.


Kas tas ir un kas te notiek?

Kas ir Ofēlija Spektore un kas šeit notiek?

Vai esi reiz parkā, kafejnīcā, uz ielas, kokā redzējis meiteni ar īsiem koši ziliem/zaļiem/violetiem matiem, kas lasīja grāmatu? Tā noteikti bija Ofēlija jeb Ofija.

Ofija ir latviešu meitene ar smaidu sejā, bezgalīgu vēlmi mazliet salabot pasauli un palīdzēt citiem. Viņas asinīs plūst stāsti un viņas superspēja ir atrast kopīgu valodu ar katru pretimnācēju.

Šobrīd Ofija dzīvo Indonēzijā, ekofermā uz salas, kur strādā kā brīvprātīgais. Šis ir Ofijas blogs, kurā turpmāk varēsi lasīt par viņas ikdienu, piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem brīvprātīgajā darbā.

Foto: Spīgana
Foto: Spīgana

Kas ir Spīgana un kas viņai šeit meklējams?

Ofija ir mana mazā māsa, mēs sinhronizējamies arī pāri puspasaulei un vispār īsti nav skaidrs, kā pasaule vēl nav iebrukusi zem mūsu pievilkšanās spēka.

Šis ir Ofijas blogs un stāsts par viņu, bet Ofijas interneta un brīvā laika resursi ir neiedomājami ierobežoti un ne vienmēr viņai būs iespēja uzrakstīt īstu, kārtīgu bloga ierakstu, bet viņa laiku pa laikam atsūta vēstuli, parunājas ar draugiem un šo to iemet feisbukā. Diemžēl feisbuks ir visnotaļ slikta vieta un veids kā citiem nodot informāciju, tāpēc pēc abpusējas vienošanās mans uzdevums būs apkopot informāciju, ar kuru Ofija dalās un pārvērst to visu lasāmā blogā.

Kā tas viss darbosies un kādā valodā būs blogs?

Es pie savām grāmatām zvēru, ka Ofijas rakstīto nevajadzīgi necenzēšu, savus izdomājumus tekstam nepievienošu un visādi citādi centīšos saglabāt Ofijas oriģinālos tekstus.

Es laiku pa laikam apkopošu visu, ko viņa ir sarakstījusi feisbukā, vēstulēs, īsziņās un čatos un pārvērtīšu to bloga ierakstos. Ofija visai daudz arī bildē, tāpēc parādīsies ieraksti ar bilžu galerijām. Un, protams, kaut kad jau arī pati Ofija šeit kaut ko ierakstīs. Zinu, ka daži bloga ieraksti viņai jau pat bija gatavi, bet viņas datora mātesplati paspēja apēst skudras, pirms ierakstiem bija uztaisītas kopijas, un nav zināms, kad tas viss tiks atjaunots.

Ar valodām ir sarežģītāk un haotiskāk- tā kā par Ofijas dzīvi interesējas arī viņas ārzemju draugi, visi viņas feisbuka ieraksti ir tikai un vienīgi angliski, savukārt vēstules ir latviski. Gala rezultātā blogs būs tieši tikpat haotisks kā pati Ofija un darbosies divās valodās- latviešu un angļu. Šobrīd nav plāna visu tulkot, jo izskatās, ka pēc tā nav vajadzības, bet par to spriedīsim vēlāk.

Kur tieši Ofija ir un ko viņa tur dara?

Pēc ilgas plānošanas un mocīšanās ar vīzām, Ofija Latviju pameta 14. decembrī un triju dienu laikā no Rīgas nonāca Sumatrā caur Minheni, Abu Dabi, Džakartu un Medanu.

Tagad Ofija dzīvo Sumatrā uz salas, kas atrodas Tobas ezerā. Tur atrodas ekoferma (http://www.laketoba.net/), kuras īpašnieki par savu misiju ir izvirzījuši pierādīt, ka ir iespējams dzīvot, elektrību ražojot tikai no saules enerģijas.

Ofijas uzdevumi nav viennozīmīgi un skaidri sastādīts saraksts, drīzāk jau uzdevums iekļauties fermas dzīvē, palīdzēt viņiem, sniegt savas zināšanas. Viens no Ofijas pamatuzdevumiem būs bērniem mācīt angļu valodu, bet pārēja laikā viņa vienkārši piedalās fermas dzīvē.

Kad Ofija atgriezīsies?

Uz šo jautājumu atbildes nav. Nekādā gadījumā Ofija neplāno Latviju pamest pavisam un viņas sirds lūztu, ja būtu visu dzīvi jāpavada prom no Latvijas, bet arī nekādu konkrētu atgriešanās plānu viņai nav. Pagaidām reālākais variants izskatās tā, ka gadu Ofija dzīvos Indonēzijā, pēc tam dosies kaut kur tālāk pasaulē un ne vēlāk kā pēc trim gadiem atgriezīsies Latvijā.

Bet vispār šo jautājumu var lieliski raksturot ar viņas blogā atrodamu citātu un Ofijas veidotu blendu:

“If I knew when will I return, I wouldn`t leave”

/Maxance Fermine, The Beekeeper/

Kāpēc tieši Indonēzija? Kāpēc brīvprātīgais darbs?

Daudzi no jums atcerēsies 2014. gada koru olimpiādi, kas risinājās Rīgā. Viens no pamanāmākajiem un spilgtākajiem koriem bija papuasu koris “Iyakoko Patea Choir” un Ofija bija tieši šī kora brīvprātīgais palīgs. Koris bija stāvā sajūsmā par Ofiju, Ofija bija stāvā sajūsmā par viņiem, nebeidzamas sarunas, sirsnīgas rūpes un nevēlēšanās šķirties beidzās ar lēmumu “Ofija brauc uz Indonēziju”. Kā saka pati Ofija: “Labākais lēmums, ko jebkad esmu pieņēmusi”.

(c) f64

Un Ofijai jau bija pieredze brīvprātīgajā darbā gan Latvijā, gan ārzemēs (šinī blogā ir lasāma viņas Dziesmu svētku brīvprātīgā dienasgrāmata), viņa zināja, kas tas par zvēru un ko tāds ziemā ēd, bija skaidrs, ka tas ir tieši priekš viņas. Un dažkārt dzīvē vienkārši ir jādara tas, kas jādara.

Visu pārējo jūs pamazām uzzināsiet šai blogā.