Category: Grāmatas

Māsu Spektoru lasīšanas izaicinājums.

Spīgana šogad apņēmās izlasīt 75 grāmatas. Ofēlija parasti ar jaungada solījumiem neaizraujas, taču nekādā gadījumā nevēlās palikt kaunā un apņēmās izlasīt 76 grāmatas. Jebšu, ja vēlamies būt pavisam precīzi – par vienu grāmatu vairāk nekā Spīgana (arī gadījumā, ja Spī izlasa vairāk par paredzētajām 75).

Šādiem nolūkiem lielisks ir goodreads “2013 Reading Challenge” widget, kas ļauj ievadīt, cik grāmatas vēlaties izlasīt un pēc tā, ko ievadiet goodreads izrēķina cik jau esiet izlasījuši, cik labi laika ziņā tas saskan ar plānu un cik procenti no plāna jau ir izlasīti. Piemīlīgs widget, par kura eksistenci es no sirds priecājos – varu skaisti redzēt kā Spī sēž un ēd putekļus, gauži raudot.

Lai nu kā, šī lasīšanas izaicinājuma mērķis nav gluži vienkārši pierādīt, ka es lasu vairāk nekā Spīgana (tas ir viegli saprotams arī tāpat). Mērķis ir saņemties un pasekot līdzi, cik daudz es izlasu, mazāk laika pavadīt esot zaļai, apaļai un ripināmai (lasīt – gurķojoties) un vairāk laika pavadīt darot to, ko no sirds mīlu – lasot. Mana šī gada apņemšanās ir atklāt 76 jaunas pasaules, priecāties, dzīvot, smieties, mīlēt un raudāt grāmatu lapaspusēs. Iespējams uzrakstīt kādu grāmatas aprakstu, taču tas nav solījums.

Es vēlos jūs aicināt līdzi šajā ceļojumā. Izdomājiet, cik daudzas grāmatas jūs varētu mierīgi, izbaudot izlasīt gada laikā (tās var būt arī trīs), izveidojiet sev goodreads widget un apņemieties gada laikā izlasīt tieši tik daudz grāmatas. Vai varbūt nedaudz vairāk. Tie var būt pavisam plāniņi krimiķi un pasaku grāmatas, vai nopietni un smagi klasiķu darbi – tas nav svarīgi. Svarīgs ir ceļojums no grāmatas vāka uz vāku un fakts, ka jūs šo ceļu veicat arī brīdī, kad obligātā literatūra ir izbeigusies.

Un pavisam iespējams, tu gluži vienkārši vēlies izbeigt manu pašapmierināto burbuļošanu un izlasīt 77 grāmatas, jebšu par vienu vairāk nekā Ofija. Par to es būšu tikai laimīga. Ja fakts, ka es lasu un runāju par lasīšanu liek kādam citam lasīt vairāk, mans iekšējais pingvīns ir laimīgs.

Mans goodreads widget atrodas bloga sānmalā, kurā variet apskatīt manu progresu un apdomāt, vai nevajag atrast ko smagu, ar ko man iemest, brīžos kad nedaudz atpalieku.


Ofēlija skolas solā.

Aptvēru, ka šogad aizvadu savu 13 gadu skolas solā. Un vēl sāpīgāk – aptvēru, ka es tā arī neesmu iemācījusies mācīties. Tomēr, šajā laikā es esmu iemācījusies pāris lietas:

  • Literatūras stundās nevajag lasīt. Tas var izsaukt tirādi pusstundas garumā. Arī tad, ja tev ir 13 un tu lasi nopietnu klasiku.
  • Lasīt nevajadzētu arī citās stundās. Skolotājiem nepatīk grāmatas.
  • Literatūras stundas ir radītas, lai iemācītu ienīst lasīšanu. Ja jums ir bijusi tā laime piespiedu kārtā izlasīt “Dārzkopja dienasgrāmatu” un citus literatrūras dižgaru darbus, kas ir ievietoti literatrūras mācību grāmatās – jūs sapratīsiet.
  • Ja tu esi dzimis aptuveni deviņdesmitajos, pastāv iespēja, ka tu uz brīdi varēji kļūt par krutāko bērnu klasē, ja tev pirmajam piederēja kāda no Potera grāmatām.
  • Ja tu tiktiešām esi dzimis šajā laikā, iespējams, sākumskolā tu reiz pacēli galvu un ieraudzīji šo svētlaimīgo skatu: puse klases lasa Hariju Poteru.
  • Krāt uzlīmes, fiškas vai kas nu tobrīd ir krājams ir forši. Tas nodrošinās tavu turpmāko sociālo dzīvi.
  • Sākt smēķēt 11 gadu vecumā ir superforši.
  • Galvassāpes nav iemesls, lai lūgtu klasei aizvērties. Tas ir, ne tavējās.
  • Bibliotēka ir jebkuras skolas skaistākā vieta. Līdz brīdim, kad to atklāj tie, no kuriem tu tur mēģini paglābties.
  • Vecākā māsa ir lāsts. Nav nekā ļaunāka par “Tava māsa gan to uzreiz saprata!”
  • Būt skolotāja bērnam/mazbērnam/radagabalam ir lāsts. Iespējas bastot un iegūt sliktas atzīmes pietuvinās nullei.
  • Jebkādas veselības problēmas ir smieklīgas.
  • Ja tev ir 15 un tu jau gadu satiecies ar sava dzimuma pārstāvi, par to nevajag runāt.
  • Būt atšķirīgam vispār ir neveselīgi. Tas izraisa pēkšņu un neizskaidrojamu krišanu, zilumus, kožļenes matos un smagāko mācību grāmatu piezemēšanos tev uz galvas.
  • Labas atzīmes mājturībā nav forši.
  • Zināt lietas nav forši.
  • Aizveries to stundu laikā, kurā neviens neko nezina. Pārāk regulāra pareizo atbilžu zināšana izsauc vienu no divām skolotāju reakcijām – naidu vai mīlestību. Ne viens, ne otrs nav forši.
  • Darīt lietas tā, kā ir ērtāk, nevis tā, kā ir pieņemts, nav forši.
  • Fakts, ka tavs plecīgais brālis tev atnāk pretī uz skolu, atrisina problēmas. Uz brīdi.
  • Fizikas stundas ir vislabākā vieta, lai uzzinātu visu par skolotāju jaunības dienu piedzīvojumiem, ādas mēteļiem, darbu mazgadīgo kolonijās, horoskopiem, skolotāju laulības dzīvi, un viņu dzejnieku talantu.
  • Satikties ar klasesbiedriem nav laba ideja. It īpaši, ja tas ir vienīgais sakarīgais cilvēks klasē.
  • Interesēties par nepopulārām lietām nav forši.
  • Visi smukie puiši ir kretīni.
  • Grāmatu saplēšana ir ļoti pieņemams veids kā pateikt “Tu man nepatīc”.
  • Aktīva un agra seksuālā dzīve ir lieta, kas tevi automātiski padara par lielisku cilvēku.
  • Labs klases kolektīvs ir svarīgi. Iespējams, tā būs vienīgā lieta, kura tevi izvilks cauri gadam.
  • Krievu valodu nesāk mācīt no pašiem pamatiem. Mēs dzīvojam Latvijā. Katrs piecgadīgs bērns zina krievu valodas pamatus.
  • Sūdzēties par sliktiem skolotājiem, kuri nemāca nav jēgas. Pārējā klase par viņiem ir stāvā sajūsmā.
  • Tehnoloģiju laikmets ir iestājies visur, izņemot skolotāju galvās.
  • Informātika ir mācībstunda par MS Office programmām, Paint, un to, kur atrodas visas podziņas.
  • Pārāk labi zināt angļu valodu ir aizdomīgi.
  • Dažādiem skolotājiem ir ļoti atšķirīgi viedokļi par to, kas tev būtu jāmācās un cik daudz tu jau esi iemācījies.
  • Skolotāji neuztraucās par citu skolotāju viedokļiem.
  • Angļu valodas mācīšanās skolā ir ne vien bezjēdzīga, bet arī destruktīva – tavai angļu valodas skolotājai droši vien ir smags akcents un dīvaina izpratne par teikumu veidošanu.
  • Nekad nelabo skolotājus. Pat tad, ja tev ir taisnība.
  • Vakarskola ir vieta, kurā skolotājs pārmet skolniekiem par stundu neapmeklēšanu darba dēļ.
  • Skolotājus no sirds neinteresē cik pārsteiguma kontroldarbus tu dienā uzraksti. Arī tad, ja šis jau ir piektais (un pārējie divi bija plānoti).
  • Skolotājus neinteresē arī tas, ka arguments “jūs pa brīvdienām mierīgi to visu paspēsiet izdarīt” nestrādā, jo šo pašu argumentu izmanto visi pārējie skolotāji un galu galā – tev ir dzīve.
  • Trīs minūtes publiskās runas nav maz. Arī divas lapas domraksta ne. Vismaz tā rāda nopūtu skaļums.
  • Skolas laikā skolotāji uzskata, ka tev nevajadzētu būt dzīvei, savukārt ja tev tādas nav – tavi klasesbiedri tevi uzskata par garīgi atpalikušu muļķi. Iespējams, viņiem ir taisnība.
  • Katram skolotājam savs priekšmets ir vissvarīgākais.

Par spīti visam šim plašajam zināšanu klāstam, es neesmu iemācījusies šādas lietas:

  • Kā risināt elementāras ķīmijas reakcijas
  • Kas mums būtu jāmācās fizikas stundās.
  • Kā atšķirt dzimtes krievu valodā.
  • Matemātikas formulas.
  • Vēsturi loģiskā secībā.
  • Latviešu valodas pareizrakstību (read my twitter. READ IT!)
  • To kā būtu jāiemācās jaunas lietas.

Kā cilvēku kurš visu mūžu ir mīlējis mācīties (un pēdējos 10 gadus ir no visas sirds ienīdis skolu), šie fakti mani sarūgtina.

Es neapgalvoju, ka pie visa šī ir vainīgas tikai skolas un skolotāji. Gana daudzos punktos pie vainas esmu es pati un manas muļķības. Galu galā – es šo ierakstu rakstu angļu valodas stundā. Bet par to jau būs nākamais ieraksts. Šis jau ir TL;DR.


Damn you @Sidraba, damn you.


@Sidraba piespieda mani to izdarīt.

Noteikumus var atrast te

Ņemot vērā mūsu tehnisko specifiku un modeļu līdzības, iesaku izlasīt arī @Spīgana “Dzīve grāmatās” blog thingy.

Pavisam īsi iepazīstini ar sevi


Es esmu Ofēlija un grāmatas ir manas dzīves kaislība. Es sajūsmā lēkāju ieejot grāmatu veikalā un nometu svaru, jo visu savu ēšanai paredzēto naudu atstāju grāmatās. Pēdējā laikā gan nav sanācis tik daudz lasīt. Dirty little secret – pagājušo mēnesi pabeidzu tikai divas grāmatas.

Kad es nelasu, es veidoju datorgrafikas, rakstu, spēlēju datorspēles, satiekos ar cilvēkiem, gatavoju ēst, esmu neveikla un esmu lieliska. Man bieži ir bail un es bieži esmu laimīga. Es māku aizrauties ar sīkumiem un viens no lieliskajiem veidiem, kā pavadīt brīvo laiku ir vērot gaismiņas naktī.

Vai tu augi grāmatmīļu ģimenē un vai tev vecāki lasīja priekšā? Mini savu mīļāko bērnības grāmatu (var arī mazliet pastāstīt par to)


Hey, mana māsa ir Spīgana un mani vectēva apmeklējumi mani padara par 4-19 grāmatām bagātāku, katru reizi. Un kā jums šķiet? Mīlestība pret literatūru mums plūst asinīs.

Viena no spilgtākajām bērnības atmiņām ir par to kā tēvs apsēdās uz apakšējās gultas malas (mums bija divstāvu gulta. Iespējams tas bija iemesls kādēļ es samierinājos ar gulēšanu apakšējā stāvā) un lasīja Vinniju Pūku. Es neesmu droša cik bieži viņš to darīja, taču pēc tā, cik precīzi atceros balss toņus un citātus, es esmu visai pārliecināta, ka tas tika izlasīts vairākkārt. Man nešķiet, ka mums priekšā lasīja arī citas grāmatas. Vinnijs Pūks bija svētums.

Otra visai spilgta atmiņa ir tas, kā es sēdēju uz zemes pie tiem milzīgajiem, milzīgajiem vectēva grāmatu plauktiem un pētīju lielās enciklopēdijas. Tās, kuras bija nopirktas tikai mums.

Vai tas, kā es Ziemassvētkos no visas sirds raudāju par to, ka māsai tika uzdāvināta (Harija Potera) grāmata, kuru gribēju es. Jo tas nozīmēja, ka Spī to dabūs izlasīt pirmā un man būs jāgaida. Tā bija reāla traģēdija. Starp citu, jā –  Harijs Poters bija pirmā grāmata, kuru patiešām Izlasīju un pavisam droši varu teikt – tā bija mana mīļākā bērnības grāmata.

Mājās vienmēr bija jāvalda (manu-bērna-prāt: pārmērīgai) kārtībai un ticiet vai nē – es esmu izmisīga un neglābjama haotiķe. Man riebjās kārtot. Taču es biju iemācījusies, ka lasot varēja no tā paglābties. Iespējams tieši tapēc es sāku lasīt tik daudz. Es tiešām neciešu kārtošanu.

Savukārt mamma, kad es nopirku Humberta grāmatu plauktus bija sajūsmā – viņai vienmēr bija pietrūkuši grāmatu plaukti, jo ģimenes māja bez grāmatu plauktiem nav māja.

Un, galu galā – ja citiem bērniem ir kabatas nauda, tad man jau gadiem ir grāmatu nauda, jo galu galā – arī to naudu, kas man tika dota ēšanai es tāpat notērēju grāmatās.

Atbilde ir – jā, mēs mīlējām grāmatas. Un mīlam.

P.s. Ja jums šķiet, ka es visu nepaskaidroju visu gana sīki un smalki tad te ir @spiganas ieraksts, kurā ir pastāstīts par to, kā es salauzu roku lasot un to, kā mans vectēvs lasīja 🙂

Kura bija pirmā pieaugušo grāmata, kas tev patiešām patika?


Man bija 13, tie bija Viktora Igo “Nožēlojamie”. Man vismaz tā šķiet. Iespējams tā nebija pirmā, taču es atceros kā es ar šo spridzināju literatūras klasē – mums bija jālasa fragmenti no Sprīdīša vai kā tamlīdzīga (latviešu, pasaku tipa un diezgan garlaicīga) tapēc es savus Nožēlojamos slēpu zem galda. Tas bija jauks škandāls. Literatūras skolotāja mani lamāja par to, ka es lasīju. …

Mini mīļāko grāmatu, kuru lasīji 20 – 30 gadu vecumā, it īpaši, ja tā iespaidoja tavu dzīvi vai domāšanu.


Man vēl nav 20. o_o Vai šī ir laba vieta, kurā minēt, ka es 11 gadu vecumā gaidīju pūci? Un to, kā reiz puisis, kuru gadsimtiem nebiju satikusi, pienāca man klāt un vienkārši paziņoja “tu nelasīji un es tevi no sākuma neatpazinu.” Vai to, kā es 15 gadu vecumā apsolīju to, ka man būs pašai sava grāmatnīca? Vai to, kā mana labākā draudzene man pirms iešanas grāmatnīcā vienmēr atņēma maku.

Vai varbūt šeit vajadzēja stāstīt par to, ka es ļoti ilgu laiku somā nēsāju līdzi Fermīna “Bitinieku” (jā, zinu, ka patiesībā jau Bitenieku, bet uz manas grāmatas vāka ir uzrakstīts tieši tā), kā savu personīgo bībeli. Tajā ir ~20 nepierakstītas lapas un es to pārtraucu nēsāt līdzi brīdī, kad aptvēru ka praktiski visu spēju citēt no galvas. Vai varbūt man vajadzētu stāstīt par Breivmenas “Es, Frīda..”, kas ir bijis mans glābiņš, lai arī ko es darītu. Lai arī cik sarežģīti viss nebūtu, es vienmēr domāju par šo grāmatu. Par to, kā Frīda to varēja. Un ja Frīda varēja izdzīvot, arī es to varu izdarīt. Iespējams man vajadzētu stāstīt par “Cirka dierktora meitu”, kas reiz tika uzdāvināta manam labākajam draugam, pārvērsta par vēstuli. Par to, kā šī grāmata man vienmēr atgādina par to, cik ļoti svarīgi ir stāstīt. Un galu galā – iespējams, man būtu vajadzējis stāstīt par “Dzīvot, lai izstāstītu” un par to, cik ļoti es mīlu Markesu un viņa rakstības stilu, par to, kā viņš mani pievelk kā magnēts un par to, cik ļoti es viņu ienīstu – “Dzīvot, lai izstāstītu” ir pasaulē labākais autobiogrāfijas nosaukums.

Ļoti iespējams šī nebija piemērota vieta nevienam no šiem faktiem. Oh well. Do I look like I care?

Kura ir viena no tavām mīļākajām grāmatām, ko atklāji pēdējo 5 gadu laikā?


Aha. Šeit būtu bijis jāstāsta tas, ko es izstāstīju iepriekšējā rindkopā. Un tad atkal… Nē. Es nekad nevarētu tā vienkārši pateikt – še, lūdzu, ši ir viena no manām mīļākajām grāmatām, es tikko no visām izvēlējos vienu un absolūti nejūtos vainīga par to, ka atstāju pārējās malā.

Galu galā – man ir mīļāko grāmatu plaukts. Kurš ir pārāk mazs, lai tajā viss satilptu. Tajā vajadzētu būt Dinas sērijai (Dinas grāmata, Dinas dēls, Karnas mantojums), par kuru es reiz sajūsmā spiedzu, kad to atguvu. Tur vajadzētu būt le Gvinas Jūrzemes burvim. Tur vajadzētu būt Remarkam un Markesam. Tur vajadzētu būt Pēdējam Orkam un Pēdējam Elfam. Tur šobrīd ir šīs grāmatas. Visas mīļas un svarīgas, manu grāmatu plauktu specifikas dēļ – atklātas pēdējo piecu, augstāko sešu gadu laikā. Jebkuru no šīm grāmatām es varu izvēlēties par atbildi uz šo jautājumu – šis plaukts ir elite, tas plaukts, kurā no 596 ir izvēlētas manas mīļākās un lieliskākās. Jāpiezīmē gan, ka es to sarakstu neesmu atjaunojusi.

Kā bloga rakstīšana vai grāmatu blogu lasīšana ir iespaidojusi tavus grāmatu lasīšanas paradumus?


Es teiktu, ka visai maz. Iespējams tapēc, ka es nerakstu blogu un nelasu grāmatu blogus. Kaut kā tā. Lai gan, es pieļauju, ka mani ir ietekmējusi @spigana kura tagad raksta. * rausta plecus * man nav ne mazākās nojausmas.

Mini savu guilty pleasure vai kādu no mīļākajām grāmatām, kas citus varētu pārsteigt.


Man nav guilty pleasures vai mīļākās grāmatas, kuras varētu pārsteigt. Vismaz man pašai tā šķiet.

@Spīgana, you’re up next.  Damn, viņa to jau izdarīja. Vai tiešām jūs gaidījāt, ka es sekoju viņas blogam?

@vairsneatceros. Es tevi bakstīšu un barošu ar karstvīnu līdz brīdim, kad tu to izdarīsi.


Tā bija saruna pirms pāris gadiem, man šķiet, ka tas bija oktobris un es tikko biju (at)sākusi iet desmitajā klasē. Viņš pienāca man klāt un jautāja, kas tā bija par grāmatu, kuru es tik laimīgi lasīju matemātikas stundā. Negribot ielaisties sarunā, es atbildēju “Tas bija stāsts par mīlestību.”

Patiesībā tie bija Hansena “Vēstījumi par sargāšanu”.

Nezināmu iemeslu dēļ šī saruna uzpeldēja manā galvā un man neatlika nekas cits, kā izveidot blendu. Tā notiek. Īpaši brīžos, kad būtu jādara kas cits.


40 fakti par mani.

Dažādu iemeslu dēļ es pārlasīju Sidrabas “40 patiesības”. Dažādu iemeslu dēļ es negribēju iet gulēt. Dažādu iemeslu dēļ es uzrakstīju 40 faktus par sevi.

1. “Ofēlija” nozīmē “palīdzība”. Tā vismaz ir rakstīts uz manas istabas griestiem

2. Man pieder ~500 grāmatas.

3. Mani ir iepazīstinājuši ar frāzi “Tā ir meitene, kura regulāri tvīto par krūšturiem”

4. Twitter esmu reģistrēta ilgāku laiku nekā @marruciic, bet īsāku laiku nekā @mednis

5. Man nav mīļākās grāmatas. Man ir mīļākais plaukts.

6. Esmu hroniska mele.

7. Manā skolas somā regulāri mēdz atrasties pustukša alkohola pudele, taču nekad – mācību grāmatas.

8. Es sāku smēķēt 11 gadu vecumā.

9. Savā 11. dzimšanas dienā es gaidīju pūci. Šie divi fakti ir nesaistīti.

10. Pirmā reize, kad es stopēju, bija pirmā reize, kad es viena pati devos ārpus Rīgas – 13 gadu vecumā.

11. Man negaršo tēja.

12. Man ir bail no adatām, pēkšņiem trokšņiem un pārdabiskām parādībām filmās.

13. Es neesmu redzējusi nevienu Spiderman filmu.

14. Līdz 6 gadu vecumam es smagi atdauzīju galvu ar regularitāti reizi gadā.

15. Kad es ieguvu rētu uz pieres, viss par ko es domāju bija “Harijs Poters”.

16. Es reiz Ziemassvētkos no visas sirds apraudājos, kad Harija Potera grāmatu uzdāvināja manai māsai nevis man.

17. Es neatceros laiku pirms es pazinu datorus.

18. Uz gandrīz visām manām biksēm ir pierakstīts mans telefona numurs.

19. 17 gadu vecumā es pirmo reizi noskatījos visus Zvaigžņu karus. 37 stundu laikā.Gandrīz bez pārtraukumiem.

20. Internetā var atrast manu kailfoto. Kuru tur ievietoja mana mamma.

21. Es ne reizi mūžā neesmu dejojusi uz galda.

22. Moka ar kečupu negaršo labi.

23. Ap manu roku ir divas ģitāras stīgas, kuras ir pārtrūkušas, kamēr kāds man spēlē dziesmu.

24. Es esmu pēc pirmā randiņa sūdzējusies “viņš mani neizstalkeroja”.

25. Es esmu apsolījusi, ka aizbraukšu uz Kaliforniju, tikai lai uzsauktu rumkolu kādam transvestītam, kurš vēlas kļūt par mācītāju.

26. Man vairs nav ne mazākās nojausmas, kapēc manu dzīvokli sauc par “Pornodīvānu”.

27. Uz manas labās rokas ir melns gredzens, lai es vieglāk varētu atšķirt labo un kreiso pusi.

28. Man ļoti nepatīk klausīties mūziku uz austiņām.

29. Es reiz salauzu atslēgas kaulu lasot.

30. Esmu izstājusies no skolas divas reizes. Abas februārī. Abas ar identisku pamatojumu.

31. Kad pirmo reizi satikos ar savu pašreizējo vīrieti viņš apsolīja mani “aizvest uz mežu un iekārt kokā”. Tajā brīdī es izlēmu, ka mums tiešām ir jāsatiekas.

32. Es atpazīstu dažādas kaķu sugas, supermodeles, Londonas ielas, krāsu nianses, dažu šaujamieroču modeļus, rūnas un dažādus japāņu dialektus. Tam visam ir viens un tas pats iemesls.

33. Laikā, kad es izvēlējos vārdu “Ofēlija” es nebiju lasījusi Hamletu, taču iedvesmojos no Aspazijas dzejas.

34. Man nepatīk dzeja.

35. Pirmā reize, kad es uz ilgāku laiku pametu mājas bija arī pirmā reize, kad ceļoju viena, lidoju un braucu ar ātrvilcienu.

36. Es reiz notamborēju sev bikses.

37. Es neatceros, ka jebkad būtu ticējusi Santa Klausam, zobu fejai vai stārķiem. Rūķiešiem, kuri dzīvo sliekšņos, gan.

38. Es reiz apsolīju @Sidraba, ka uzrakstīšu grāmatu viņai par godu.

39. Es mēdzu ar roku rakstīt vēstules. Dažādiem cilvēkiem. Tā ir sakritis, ka nosūtītas ir tikai vienam adresātam.

40. Es reiz izveidoju pavedienu “40 fakti par mani”. Toreiz es spēju izdomāt tikai 37, tapēc pārsaucu to par “37 fakti par mani”


And I hope you see now how important it is to feed your cat with bread and milk. If you were to let it
have nothing to eat but mice and birds it might grow larger and fiercer, and scalier and tallier, and get
wings and turn into the beginning of dragons.

E. Nesbit – The dragon tamers.

Kuru grāmatu Tu gribētu izlasīt, kas ir senāk izdota un vairs nav (ir grūti) dabonama?

Grāmata, kuru jau reiz esmu lasījusi, kura pat teorētiski ir manā īpašumā (taču neveiksmīgi ilglaicīgi aizdota) – Helbjorga Vasmu – Dinas dēls. Faktiski, tā ir trioloģija – Dinas grāmata, Dinas dēls un Karnas mantojums. Es laimē spiedzu dienā, kad ieguvu šīs grāmatas savā īpašumā. Sen, vēl nespējot novērtēt pat pusi no tā, ko mīlu šobrīd, es to izlasīju bibliotēkā. Tolaik es to mīlēju no visas sirds. Es spēju tikai iedomāties, cik lieliska tā būs tagad (jā, es zinu, ka tā būs lieliska). Grāmata, kas izdota šajā gadsimtu mijā, mazā tirāžā, gana veca lai neparādītos grāmatnīcās, gana jauna lai vēl nebūtu aiznesta uz antikvariātiem. Es pavadīju gadus šo grāmatu meklējot.

Ir arī citas grāmatas, kuras es vēlētos dabūt, taču šī ir visspilgtākais un tuvākais gadījums. Pavisam noteikti es vēlētos tikt pie dažiem pirms-iespieddarbu-sējumiem, taču, es lieliski apzinos, ka manas zināšanas ir pārāk mazas, lai es to tiešām varētu novērtēt. Ir vēl pāris Dinas sērijai līdzīgi stāsti – maza tirāža, pārāk jaunas un pārāk vecas, taču neviena nav tik svarīga un nozīmīga kā šī.