Category: Brīvprātīgais darbs

Šodien ir jau sestā diena, kurā esmu Dziesmu Svētku brīvprātīgais, taču noguruma, pēkšņu un pavisam neizplānotu pasākumu dēļ, es neesmu atradusi laiku uzrakstīt par pēdējām trim dienām. Šodienas īgnums beidzot liek to izdarīt.

Būšana brīvprātīgajam ir izrādījusies daudz nogurdinošāka, nekā biju gaidījusi, taču, nenoliedzami – patiesi aizraujoša un interesanta (līdz šodienai). Jauni un interesanti cilvēki, pieredze, kuru es citādi neiegūtu un iespēja redzēt Dziesmu Svētkus – absolūti tā vērta. Pat tad, ja šodiena bija izcili neveiksmīga un man būtu gana daudz matreāla ļoti neapmierinātam un īgnam rakstam.

28.06., piektdiena

Trešajā dienā, pateicoties divas dienas krātai pieredzei, jaunatklātai spējai visus izkalpināt un maniem vispārējiem lieliskuma līmeņiem, es kļuvu par lielo ļauno vagaru. Respektīvi – es biju tas cilvēks, kuram ap galvu riņķoja cipariņi, tas kurš cilvēkus kurus sauc pilsētu vārdos iepazīstināja ar cilvēkiem, kuri sauc citus pilsētu vārdos, tas kurš izmisīgi skatījās sarakstos un mēģina tajos atrast jēgu. No šīm sešām dienām, tā bija visjaukākā. Par spīti faktam, ka cipariņu lidojumu trajektorijas nepārtraukti saskrējās un mājās es atnācu nogurusi kā vēl nekad.

Pēc būtības, dienas pirmajā daļā mans uzdevums bija sekot līdzi sakārtojamo maisiņu sarakstam un likt pārējiem brīvprātīgajiem sakārtot maisiņus konkrētiem rajoniem vai kolektīviem. Realitātē, tas nozīmēja skraidīšanu pie cilvēkiem, lietu skaidrošanu atkal un atkal, un dēļ tā cik briesmīga ir mana īstermiņa atmiņa par teiktajām lietām (tai skaitā – lietām, kuras pasaku es pati) – mazmēroga katastrofu. Bet, neizbēgami, mēs pabeidzām stipri ātrāk nekā bija plānots un nodrošinājām visus dziesmu svētku dalībniekus ar viņu maisiņiem. Tagad, ieraugot tos uz ielas, tā vien gribās smaidīt, ar labi izdarīta darba sajūtu. Tā ir viena no brīvprātīgā darba labākajām lietām – strādāt, kamēr krīti nost no kājām un redzēt rezultātus. Protams, tajā brīdī, kad es ieraudzīju pirmo  maisiņu uz ielas, es izdomāju kā maisiņu krāmēšana būtu varējusi notikt daudz efektīvāk un cipariņu trajektorijām drošāk. Diemžēl – par vēlu.

Pēc maisiņu sakrāmēšanas, iestājās apmulsis tukšums un pavisam nedabīga bezdarbība, no kuras izglāba pavisam Lieliska dāma, par kuru man vēl arvien gribās bezvārdu sajūsmā plivināt rokas un no sirds nožēlot, ka mēs kopā strādājāsm apstākļos, kas nav piemēroti runāšanai un iztaujāšanai. Viņa bija no tām ļoti spilgtajām personībām, kuras paliek atmiņā arī tad, ja tās satiek tikai vienreiz. Spuraini, sirmi mati līdz ausīm, koši sarkanas lūpas, tumši uzkrāsotas acis, mūsu vārdi, ar pildspalvu uzskricelēti uz viņas rokas, un melna, daudzslāņaina, driskaina linu kleita līdz ceļiem. Zināma ignorance pret cilvēku personīgo telpu, nelabojams anglisks akcents, acīmredzamas pauzes meklējot vārdus, vārdi, kas pasprūk citās valodās, zināms skarbums pret cilvēkiem un parastām lietām, un nenoliedzama mākslinieciskuma aura. Viņa bija viens no tiem cilvēkiem, par kuriem daži nogroza acis, sak – tas dīvainis ir aizbraucis pārāk tālu dziļajā mākslā. Man viņa šķita nenoliedzami ģeniāla.

Viņas pavadībā mūsu darba telpā tika sanests vesels lērums ar kastēm, kuras atverot atradās daudzi ar dziesmu svētku simboliku saistīti brīnumi – vēl skaistāki linu maisiņi, krūzītes, dalībnieku piespraudītes, krekli, vējjakas un visskaistākais – metāla piespraudītes, kuras acīmredzami tiek tikai pašiem atbildīgākajiem (par ko man ir tiešām žēl – tās bija patiešām skaistas un mani kaitina papīra piespraudītes, kuras nobružājas). Tā nu mēs pavadījām vēl pāris stundas, sagatavojot pakas virsdiriģentiem, dažādiem pasākumiem un komandām. Man bija gandrīz žēl, kad sešos devāmies prom, taču bija pilnīgi skaidrs, ka paliekot ilgāk, mēs parakstītos uz pārāk ilgām stundām un es jau gāzos nost no kājām.

30.06., svētdiena

Ceturtā diena bija līdz šim visīsākā darba diena – stunda ar pusi, taču tā deva daudz iemeslus pārdomām par organizatorisko haosu. Mans pienākums bija pārbaudīt biļetes koncertā Biedrības Namā. Darba diena sākās ar smaidu – pie Biedrības Nama ieejas stāvēja viens no iepriekšējo dienu baisajiem onkuļiem un priecīgi mani sveicināja, apjautājoties, vai es beidzot atpūšos, vai es tiešām esmu brīvprātīgais un uzslavējot par paveikto darbu. Tā vienmēr ir laba sajūta, un atgādinājums par to, cik vienkārši ir sarunāties ar cilvēkiem, kad tu esi brīvprātīgais.

Tikusi galā ar pāris tehniskas dabas problēmām (respektīvi, brīvprātīgā krekliņa neesamību manā gardarobē), es nostājos durvju priekšā, ekipēta ar pavisam smalku biļešu lasīšanas ierīci (neizskaidrojamu iemeslu dēļ, mani vienmēr ir fascinējuši šie aparāti) un bez pārinieces. Pirmais nedaudz neērtais pārsetigums bija fakts, ka man viss tika paskaidrots visai aptuveni – ne tas, vai/kā bērniem vajag biļetes, ne tas, ko darīt tad, ja kāds nāk un grib nopirkt biļeti (kas notika visai drīz), ne tas, kā man būtu jāatiecās pret cilvēkiem ar ID kartēm, ne tas, ko darīt, ja biļete tiek atmesta kā nederīga. Otras brīvprātīgās neierašanās bija otrais nepatīkams pārsteigums, taču galu galā, es itin labi tiku galā. Trešais nepatīkamais pārsteigums nāca mēģinot noskenēt pirmo biļeti. Tā tika atmesta kā nederīga. Apjukusi griezos pie Nopietnā Paskata Onkuļa, kurš šo ierīci bija nodevis manās rokās, absolūti pārliecināta, ka esmu izdarījusi ko nepareizu. Brītiņu papētijis aparātu, Nopietnā Paskata Onkulis nonāca pie secinājuma, ka neko nevar padarīt, visticamāk, visass biļetes tiks pie sarkana ekrāniņa smalkajā ierīcē un tā nu, puse no koncerta apmeklētājiem tika ielaisti bez kārtīgas biļešu pārbaudes. Ceturtais nejaukais pārsteigums bija fakts, ka biļetēs vietas bija nummurētas (un bija vairākas cenu grupas, kas mainījās atkarībā no vietu nummuriem), kamēr realitātē vietu nummerācijas nebija. Vairākas reizes man nācās justies visai neērti, skaidrojot cilvēkiem, ka vietas diemžēl nav nummurētas, ka es esmu tikai brīvprātīgais un neko nevaru padarīt, ka tā tiešām, tiešām nav mana vaina, un ka aiz neapmierinātā koncerta apmeklētāja atrodās vēl citi, kuriem vajadzētu pārbaudīt biļeti.

Aptuveni pēc pusstundas man klāt pienāca divi Visai Noraizējušies Onkuļi, kuriem acīmredzami nepatika biļešu aparāta uzvedība. Pēc kāda brīža man tika iedots cits aparāts, kurš visas biļetes atpazina un vēl nedaudz vēlāk tika palūgts mans nummurs, lai nepieciešamības gadījumā es varētu sīki un smalki apstāstīt, kas un kā notika.

Par spīti visiem nepatīkamajiem pārsteigumiem, šis darbs man tiešām patika un man ir gandrīz žēl, ka to nedarīšu vairāk, un ja neskaita nelielu uztraukumu par visu nenolasīto biļešu padarīšanu, tas neatstāja rūgtuma pēcgaršu. Vienīgi apjukumu par to, kā tieši tiek organizētas lietas.

Vēlāk vakarā izbaudīju savu pirmo Dziesmu Svētku pasākumu, kurā pati nestrādāju – virsdriģentu godināšanu, kuras laikā atcerējos stāstus par “brīvprātīgo instinktu” (respektīvi – vēlmi uzturēt kārtību un palīdzēt arī tad, ja akurāti tobrīd nestrādā). Pats pasākums bija tiešām skaists, galu galā – tajā bija garumgara rinda ar maziem bērneļiem tautastērpos, pa vienam katram no godināmajiem, taču nepārdomāts no skatītāju viedokļa – praktiski nebija vietu, no kurām tu šo skaistumu varētu redzēt visā kopumā. Dziesmu Svētku pacilājums (neizbēgami) noveda pie vēlmes turpināt dzīvot šajā sajūtā un iekāpšanu pēdējā tramvajā uz Mežaparku, bez plāniem un pilnām saujām smieklu.

01.07., pirmdiena

Piektajā dienā bija paredzēta tikai tikšanās par mūsu uzdevumiem Vērmanes dārza gadatirgū, kas (protams) beidzās ar mani rāpojot pa celiņiem, pēc tam kad biju pieteikusies palīdzēt darbā, kurš pēkšņi bija uzradies.

Kamēr mus tika stāstīts par mūsu pienākumiem, viss izskatījās patiesi rožaini – mums būs daudz aktīva darba un es pamanījos pieteikties uz vēl vienu maiņu (es vairāk pati nesaprotu, no kurienes rodās viss tas entuziasms strādāt un darboties. Es zinu, ka es gribu darboties, bet tas jau sāk izklausīties absurdi). Beidzot, zinot, ka man pretī esošais Atbildīgais būs mūsu Atbildīgais uz visu atlikušo Dziesmu Svētku laiku, pamanījos iespraust sasāpējušo jautājumu par to vai pabaroti tiks arī cilvēki, kuri nepanes laktozi (zināju, ka parastā pārtika ir aukstā zupa (kefīrs) un sviestmaizes) un saņēmu solījumu, ka par to tiks padomāts. Jau sestdien (kas bija no brīvprātīgo darba brīva), biju izjutusi apjukumu par tematu, ka nevienam nevajag manu darbaspēku, tapēc burtiski pielēcu kājās, kad par spīti Atbildīgās izstomītajam “šodien viņiem nav paredzēts strādāt”, tika palūgti divi brīvprātīgie.

Darbs bija vienkāršs – divi skrūvgrieži, trīs metrus gara lente pa vidu, kaudze a nummurētiem mietiņiem un pienākums atzīmēt, kur īsti teltīm vajadzētu atrasties. Es izmantoju iespēju nesodīti rāpot pa Vērmanes dārza celiņiem. Savukārt, ne pārāk uzmanīgi suņu saimnieki izmantoja iespēju dodot man vēl vienu iemeslu nemīlēt suņus. Ar rokām iebraukt zāles nomaskētā “dāvaniņā” nebija gluži mana ideja par labi pavadītu laiku. Priecīgā ziņa – man bija iemesls nospēlēt “nelaimīgo Ofiju” labierīcību tantei, lai izlūgtos iespēju tikt nomazgāt rokas arī tad, ja man nav 20 sant. Man patīk spēlēt “nelaimīgo Ofiju”.

02.07., otradiena
Šodiena bija mana pirmā patiesā vilšanās brīvprātīgo darbā. Pēc būtības, es biju profesionāla kūka, izdarīju organizētu laika slepkavību un ieguvu goda trīspirkstu sliņķa titulu. Pirmā sāpe pienāca vēl pirms ierašanās darbā – īsziņa, ka nē, bezlaktozes pārtikas tomēr nebūs. Lai gan man nav grūti pašai paņemt līdzi savu pārtiku, man tomēr šķiet negodīgi, ka mūs sola pabarot, taču mana izvēle ir starp pārtiku, kas tiktiešām nenāk par labu mana organismam vai neēšanu vispār (es, starp citu mūsu grupiņā neesmu tāda vienīgā). Vēlāk, pa dienu atklāju, ka par spīti solījumam par veģetāriešu ēdienu, arī mūsu veģetāriete bija palikusi bez pusdienām.

Otrā mana sāpe mani saniknoja visai spēcīgi un pamatīgi. Mēs bijām trīs meitenes, kuras izdalīja ūdeni koncertu dalībniekiem. Tas bija darbs, kurš arī vienai personai būtu garlaicīgs. Un mēs bijām trīs. Ja es būtu vienīgā, kas šo darbu dara, es nesūdzētos. Tādā gadījumā viss būtu saprotami – ir darbs, kurš ir jāizdara, neatkarīgi no tā, cik tas ir aizraujošs un viss. Taču, mēs bijām trīs. Divu cilvēku piedāvātais laiks un vēlme strādāt tika gluži vienkārši izniekota. Pirmo reizi mūžā, es no tiesas žēlojos par to, ka man nav gana daudz darba. Protams, tas viss deva gana daudz laika pārspriest to, kā tiek organizēts brīvprātīgo darbs un lielumlielo haosu. Gan to, kā mēs līdz pēdējam brīdim nezinājām kur un kā mēs būsim, gan to, ka tikšanās reizēs tika izsniegtas anketas, kurās lūdza sarakstīt, ko īsti vēlās darīt, kas vēlāk tika absolūti ignorētas, gan to, ka mūsu vēlme strādāt tiek ignorēta (šis ir vairāk vispārīgi, par to, ka kamēr es esmu strādājusi jau sešas dienas, cilvēki, kuri gribēja pieteikties vēl pirms parādījās šādas iespējas, vēl nav strādājuši nemaz) gan to, cik haotiski tiek organizēti darbi, gan visas barošanas nedienas.

Es no tiesas ceru, ka nākamajās dienās man nebūs iemeslu sūdzēties par bezdarbību. Man ir divas čaklas rokas, kuras es gribētu likt lietā. Savu laika nosišanas metodiku es jau esmu pilnveidojusi un daudz labprātāk to daru mājās nekā saulē un tveicē.

Priecīgā lieta bija iespēja izstaigāt visu gada tirgu daudz rūpīgāk nekā es to jebkad esmu izdarījusi, sīki un smalki izpētīt preces un salauzt sev sirdi par dažiem skaistumiem, kas tur atradās un (par laimi) nebija man pa kabatai. Pirmo reizi mūžā izjutu gada tirgus prieku.

Paldies par brīvprātīgā dienasgrāmatu! Nesanāca pašai pieteikties, jo dalībnieki to nedrīkst, bet tu tiešām liki to mazliet nožēlot, haha. Tomēr būtu jauki svētkos saņemt paciņu un iedomāties, ka tās saturu nodrošinājuši tādi forši “onkuļi un tantes”. Veiksmi darbā, gaidīšu turpinājumu! ~Undīne (ex LS-ietis, if that helps)

Ne tik daudz onkuļi un tantes. Pavisam iespējams, tavu paciņu sagatavoju tieši es. Un gandrīz ļoti varētu tā būt, ka zīmulītis, ir daļa no manas zīmuļ-terapijas.

Onkuļi un tantes vairāk bīda. Mazie rūķīši – brīvprātīgie visu saliek kopā.

Šodiena sākās ar fotoaparātu slēdžu vētru, kad steidzoties uz Pils laukumu, ar basām kājām izskrēju cauri japāņu tūristu grupiņai. Vismaz man šķiet, ka tie bija japāņi. Vismaz es sevi mierinu ar domu, ka tas bija dēļ basajām kājām un pie somas piekārtajām sandalēm, nevis kā cita pavisam jocīga. Ļoti iespējams, man līdzās skrēja ļoti mazs pūķītis, kuru es pati neredzēju. Tas visu izskaidrotu.

Aizkavējusies un apjukusi nedaudz mazāk nekā vakardien, es iegāju zālē, kas jau šķita iepazīta, lai samulstu vēl vairāk – es stāvēju cilvēku un no kastēm būvētu torņu burzmā, laiku pa laikam skaļi tika saukti pilsētu vārdi (uz kuriem atsaucās cilvēki). Es pat nezinu, kas mani mulsināja vairāk – no kastēm būvētie torņi, pilsētu vārdi, vai cilvēku daudzums.

Pēc brītiņa es apjēdzu, ka es esmu vienā no rūķīšu maģijas centriem – torņus būvēja kastes, kurās atradās maisiņi, avīzes, zīmuļi, papīri un bukleti, tie kuri sauca citus pilsētu vārdos,  bija brīvprātīgie, kuriem ap galvu jau redzami riņķoja cipari, skaitot, cik, kam, kur, būtu jābūt, kamēr pilsētu vārdos nosauktie bija Svarīgi Cilvēki no pilsētām un novadiem, kuri bija ieradušies savākt savus tornīšus, tālāknodošanai Dziesmu Svētku dalībniekiem, kas atrodās viņu gādībā.

Vēl arvien būdama ne īpaši pamodusies un nedaudz sagurusi, es pavisam ērti iekārtojos likt zīmuļ-dāvaniņas parpīr-lietiņās. Ignorējot faktu, ka es, nenoliedzami, šajā darbā esmu vislieliskākā un ātrākā, tas ir vienkāršs un relaksējošs darbs. Papīriņš, zīmulis, izvelkam cauri, izvelkam cauri, kaste… un tā līdz bezgalībai. Tā bija labi. Ja apnika pavisam un Jaukā Atbildīgā Lēdija apjautājās, vai kāds nav brīvs, uz brītiņu varēja aiziet un celt torņus, saucot cilvēkus pilsētu vārdos.

Tā pavisam nopietni mani no šī darba atrāva tikai dienas otrajā pusē, kad zīmulīšu terapija sāka kļūt vairāk nogurdinoša un apnicīga, nekā relaksējoša. Pie zīmuļ-terapijas pacientiem piesteidzās klāt visai izmisuša paskata puisis (viens no tiem, kurš vēl vakar izskatījās pēc ļauna onkuļa) ar baltu aploksni rokās un jautāja, pēc kāda, kurš būtu ātrs. Izrādījās, ka ir nepieciešams kāds ar ātrām kājelēm. Iestājās visai paredzams klusums. Arī pēc paziņojuma, ka viņam žigli, žigli ir jānogādā augšminētā baltā aploksne uz Spīķeriem, klusums turpinājās, pārējiem pacientiem lūkojoties apkārt ar (iespējams manis iedomātu) jautājumu “Kas ir Spīķeri?”. Atceroties, ka bērnībā, kā manu raksturīgākā īpašību, blakus neveiklumam un prātvēderīgumam, tika atzīmēta divplāksnība, šķita absolūti nepareizi pieteikties, kā cilvēkam ar žiglām kājelēm, un tomēr, tikšana ārā, skrējiens gar Daugavas krastu un piebilde “tas ir dzīvības un nāves jautājums”, lika paķert aploksni no viņa rokām un virpuļojot doties ielās, tāpat, bez kurpēm, bez somām, bez liekiem jautājumiem. Man vēl arvien gribās atvainoties tam kungam, kurā es ietriecos, skrienot garām Rock’n’Riga. Bet tā skriet, ar svarīguma apziņu, brīvi un ātri, kā pa Rīgas ielām reti sanāk, bija labi. Bija labi lēkāt lidot pāri tramvaju sliedēm un apmalēm, bija labi smejoties atvainoties cilvēkiem, kuri sabijušies apstājās, kad izniru viņu acu priekšā, lai aizskrietu tālāk. Bija labi apstāties pie luksafora un atcerēties, ka elpot ir skaisti un es nemaz tā skriet nedrīkstu. Bija labi redzēt sekretāri atviegloti nopūšamies, saprotot, ko nes tas izpluinītais, baskājainais pašpuika.

Vēlāk, atgriežoties Pils laukumā, zīmuļ-terapijas turpināšana bija neiedomājama. Vēl jo vairāk, kad atklājās, ka es esmu palaidusi garām saldējumu izdalīšanu. Man neatlika nekas cits, kā vien piecirst papēdīti un pieprasīt saldējumu (jums nav ne mazākās nojausmas, cik tas ir efektīvi, kad tu vēl arvien aizelsusies un sārtvaigaina stāvi tur, izglābusi kāda dzīvību (man vēl arvien gribētos redzēt to cilvēku, kuru es izglābu)). Saldējums bija garšīgs (Šis bija ļoti svarīgs teikums).
Es neizbēgami pavirzījos uz augšu darbu sarakstā un kļuvu par pastāvīgo torņu cēlēju, arī tad, kad Pavisam Jaukā Atbildīgā Lēdija, kopā ar daudziem brīvprātīgajiem devās uz brīvprātīgo sapulci. Vistalantīgākie torņu cēlēji, nomierināti, ka nekas vēl dalīts netiks un pie darba mēs tiksim tāpat, palika tikt galā ar to no kastēm būvēto torņu un tornīšu mirādi, kas vēl bija palikusi pāri. (Nebūt ne) nopietnie onkuļi un tantes pa to laiku spēlējās ar rācijām un apsprieda brāķēto karogu izmantošanu par apmetņiem, izmantoja mani par svariem un ja tā pavisam godīgi – darīja apbrīnojami daudz.

Bet par dzērājdziesmiņām? Ar tām bija pavisam vienkārši. Es vēl arvien neesmu dzirdējusi nevienu dziedam. Taču šodien, manā prātā, līdz nepiedienīgumam skanēja dzērājdziesmiņas. Kas laiku pa laikam, klusā balstiņā, paspruka ārā. Es biju izlēmusi šovakar doties uz Alu, lai tās visas izdziedātu. Tomēr, izrādās, ka būšana lieliskai aizņem pārāk daudz enerģijas. “Visa mana naba nieza, kā es gribu brandavīna..”

P.s. Es šodien iemācījos vienu vārdu. Pēc tam, kad pusi dienas biju kliegusi pa visu gaiteni pēc “daiļās meitenes”, “lieliskās būtnes” un “smukā skuķa”. Iespējams tapēc, ka es viņu redzēju arī vakardien.