Ofēlija mācīs angļu valodu

Kādu brīdi bija salūzis Ofijas bloga logins, tāpēc nav izdevies laikā sarakstīt visu, ko Ofija pa šīm nedēļām ir sastrādājusi, bet es centīšos strauji laboties.

Galvenā ziņa ir tāda, ka Ofija ir atradusi jaunu dzīvesvietu Indonēzijā. Patiesībā viss sākās ar to, ka viņa iekš Couchsurfing meklēja kādu pagaidu vietu, kur palikt, kamēr gaida atbildes no dažādām brīvprātīgo vietām, un netīšām atrada Saribudolok English School (SES), kuras direktors piedāvā cilvēkiem braukt un ciemoties pie viņa. Īpaši laipni tiek gaidīti tie viesi, kas būtu ar mieru ar skolas bērniem runāties angliski un ļautu bērniem būt par vinu gidiem. Tā nu Ofija devās uz šo skolu ar domu padzīvot tur kādu nedēļu un pa to laiku mazliet padzīvoties ar bērniem, bet dzīvē viss iznāca pavisam citādi- viņai loti iepatikās šī vieta, cilvēki un vispār viss pasākums, savukārt bērniem ļoti iepatikās Ofija, un tika nolemts, ka Ofija SES paliks ilgāk un mācīs bērniem angļu valodu.

Kā saka pati Ofija- šobrīd plāni viņas dzīvē neeksistē vispār, tāpēc nav zināms, cik ilgi viņa uzturēsies skolā, bet vismaz pagaidām šķiet, ka tas būs vēl gana ilgi, un par šo opciju stāvā sajūsmā ir ne tikai Ofija, bet arī viņas ģimene, kas palikusi Latvijā, jo no Ofijas nāk sajūsmas pilni e-pasti un šķiet, ka šobrīd viņa ir nokļuvusi tieši tādā vietā un situācijā, kādu bija iztēlojusies pirms braukšanas uz Indonēziju.

Šinī ierakstā iekopēšu lietas, kas attiecas uz apmešanos un ikdienu SES, šoreiz gan sanāks visai haotiski, jo arī pati Ofija visu šo stāstu mums atklāja pa nelielām detaļām un īpaši neiespringstot par loģisku stāsta izklāstu. (Tuvākajās dienās apsolos blogā sarakstīt arī par Indonēzijas ēdieniem un to, ko Ofija darīja, kad bija devusies prom no Tobas ezera.)

Man vairāk neeksistē plāni. Man ir opcijas nākotnei un spēja tās visas atmest, kad parādās kas labāks. Piemēram vieta, kurā es jau esmu ielūgta uz tradicionālām kāzām, iepatikusies īpašniekam, apsolījusies cept pīrāgus un viss ir labi. Šeit gluži vienkārši nav jēgas plānot. Pārāk daudz nezināmo elementu un mērķis – būt laimīgai un augt, neļauj palikt vietās, kurās nav labi. Tā ir galvenā lieta, ko iemācījos Silimalombu – nemocīt sevi tikai tāpēc ka tā bija plānots (lai gan Silimalombu nebija tikai plāna dēļ. Tas bija lielākā daļa no iemesliem kāpēc es nedevos prom agrāk, bet bija arī citi iemesli).

Es couchsurfing meklēju vietu kur palikt Siantar, ja nu kas, un nejauši atradu brīvprātīgo vietu. Mācīšu angļu valodu, netālu no Arapat (vieta, kur Ofija tobrīd uzturējās) – tikai 60 km. Saribudolok English School (SES), located near waterside of lake Toba (Sumatra), near the biggest famous waterfall Sipisopiso – in the town Saribudolok.

Vairākas dienas mums bija tikai šī informācija- Ofija pagaidām dzīvo SES un meklē jaunas vietas, bet tad piepeši sāk pienākt ziņas, ka visiem tur viss patīk, un no konteksta ir noprotams, ka Ofija grasās skolā palikt ilgāk. Kad mamma konkrēti noprasīja, vai ir plāns tur palik ilgāk, pienāca atbilde:

Jup. Mums šodien ar klasi ekskursija uz ezeru un karstajiem avotiem. Viens no skuķēniem ieķērās man piedurknē un žēlīgā balstiņā prasīja kad braucu prom, lai es nebraucu prom.

Pirms dažām dienām saņēmām “ātrēpastu”, kurā Ofija viņai raksturīgajā stilā uzskaita nelielus faktoīdus par viņas šībrīža dzīvi:

  • Bērni, kurus es mācu mani mīl.
  • Tiek pieprasītas papildstundas.
  • Bērni nāk šurpu pat tad, kad nav stundu.
  • Kopš es atbraucu ir parādījušies 3 jauni skolēni. Pirms tam šis skaitlis bija negatīvs.
  • Šī ir viena no aukstākajām pilsētām Sumatrā.
  • Šodien, skatoties kā bērni taisa projektus nedomājot izspēru “pie velna nedēļas pārbaudes periodu. Es gribu palikt”. Juniors (šis vietas īpašnieks) bija sasodīti laimīgs.
  • Disciplīna klasē valda tad, kad var puslīdz dzirdēt skolotāju arī tad ja viņš nekliedz.
  • Juniora māte mīl manus cepumus.
  • Šī ir ērtākā un siltākā gulta, kāda man ir bijusi kopš es aizbraucu no Latvijas un vēl nedaudz.
  • Indonēziešu valodā slimnīca burtiski ir sāpju/slimību māja, restorāns – ēšanas māja.
  • Šeit cilvēkiem sniegs šķiet tikpat fascinējošs kā man ideja par uzkāpšanu mango kokā, lai noplūktu mango un to apēstu. EHMERGERD.
  • Visus kā vienu fascinē mani īsie mati.
  • Visus kā vienu fascinēju es.
  • Šodien es izraisīju autoavāriju. Pirmā avārija kuru esmu redzējusi Indonēzijā. Cieta tikai rūsa. Viss ko es izdarīju bija iznācu no mājas uz terases (absolūti pieklājīgi ģērbusies).
  • Tumeriks svaigā veidā nokrāso rokas neatmazgājami dzeltenas. Uz kādu nedēļu.
  • Man kopš ierašanās Indonēzijā ir bijis no jauna jāiemācās kā mazgāt rokas, iet dušā un noslaucīt pakaļu. Aizejiet apmīļot savu ūdens krānu. Šobrīd es plānoju ieviest konceptu par bļodu roku mazgāšanai. Mani droši vien izsvilps.
  • Ierodoties šeit, es samīļoju veļas mašīnu. Nebiju gaidījusi ko tādu redzēt vēl pāris valstis.
  • Šeit dzīvo putns, kuru es nezin kāpēc uzskatīju par mītisku būtni.
  • “Suda” šeit nozīmē “jau bija/notika/tika izdarīts/already”. To izrunā ļoti krieviski.
  • Ar Junioru var pļāpāt par kultūru, pasauli, politiku un ļoti daudz ko. Kultūras ne vienmēr saprotas, bet ar viņu var runāt par idejām un sapņiem. Tas ir lieliski. Līdz šim vienīgie cilvēki ar kuriem es varētu runāt par idejām, nevis atmiņām tika no manis šķirti ar slikta interneta un update veida e-pastu nepieciešamību.
  • Šodien es raudāju apskaujot priedi. Vietā, kurā skatoties pareizajā virzienā un ignorējot cikādes, varētu noticēt, ka esmu Latvijā. Viss ir tik ļoti atšķirīgi, ka tas bija daudz smagāk, nekā gaidīju.
  • Es esmu pieņēmusies svarā. Pazaudētie 15 kg noteikti ir atpakaļ – ēdiens ir garšīgs un neizēst šķīvi šausmīgi rupji, bet porcijas lielas.
  • Man lādējas ārā telefons.
  • Te ir trīs kaķi. Viens no tiem – kaķēns.
  • Pilnīgi visiem kaķiem šajā pilsētā ir īsas astes.
  • Siantar, pilsētā, kuru es izmantoju kā iepirkumu centru, autoostu un birokrātijas ofisu, ir divi miljoni iedzīvotāju.

Nākamais e-pasts:

Viņi šeit māca tikai un vienīgi angļu valodu – valodas kursi bērniem, pēc būtības. Laikam ir 3 klases (es esmu redzējusi 3), divas ar diezgan jauniem bērniem (6-11), viena ar 13-15. Angļu valodas līmenis ir visai traģisks, bet vēl ļaunāk ir tas, ka viņi baidās izmantot arī to kas viņiem ir. Ir divi skolotāji – Juniors, skolas īpašnieks, cilvēks, kura mājā es dzīvoju, cilvēks ar ļoti plašu sirdi, kas to parāda uz katra soļa, laipns, izpalīdzīgs, labprāt runā par plāniem un sapņiem, jau pirmajā dienā piedāvāja palīdzēt ar nokļūšanu Džakartā, ja vajadzēs, ar viņu var parunāt par visu un viņš uzskata par savu pienākumu man parādīt apkārtni, mani iepazīstināt ar tradicionālajiem ēdieniem, un mani pasargāt (kas dažreiz ir gandrīz problēma – mani īsti negribēja vienu laist uz veikalu, vai pat uz viņa māsas māju, kas ir knapi 100 m. Bet izskatās ka viņš ļoti ātri mācās, ka vispār jau es varu arī viena). Viņš mēdz būt pārāk prasīgs pret bērniem un man šķiet, ka tā ir liela daļa no kautrēšanās un nerunāšanas problēmas. Jo pat tie, par kuriem es zinu, ka viņu angļu valoda ir salīdzinoši laba, ieraujas un klusē, kad Juniors sāk kļūt prasīgs un pieprasa, lai visi runā skaidri un skaļi, nekautrējas un ir aktīvi. Jo īpaši tad, ja visi pirms tam ir bijuši diezgan aktīvi. Viņš nedod bērniem laiku apdomāties un saprast, kas tika pateikts un atrast īstos vārdus. Tas klases dažreiz padara sarežģītas. Bet viņa enerģija, vēlme palīdzēt un darba spars ir maģiski. Es pieceļos un viņš jau strādā, es eju gulēt un viņš vēl strādā. Bez angļu valodas skolas viņš ir hiv, aids un narkotiku aktīvistu biedrības vadītājs, aktīvi darbojas draudzē (kas šeit pēc būtības ir vietējā komiteja kas satiekas baznīcā), un visi kaimiņi nāk pie viņa lai viņš izdarītu interneta lietas. Un katru dienu mēs pavadam vismaz stundu sēžot un runājoties par visu pēc kārtas. Man pavisam neviltoti gribas viņu saukt par draugu, un es esmu pārliecināta ka mēs kļūtu par draugiem arī tad, ja mēs nevarētu tik daudz viens otram palīdzēt. Otru skolotāju es pazīstu kā miss. Ļoti jauka un saprotoša būtne, daudz smaida. Pēc būtības – iedomājieties tipisku sākumskolas skolotāju, un tipisku aziātu sievieti – ap 30, vienmēr pieklājīga, patīk bērni, vienmēr smaida. Viņa knapi saprot mani un viņas angļu valoda ir tikai nedaudz labāka par vecāko klasi. Droši vien tāpēc man īsti nav viedokļa par viņu. Jāpiebilst gan, ka arī Junioru es regulāri laboju un arī viņam es skaidroju ko nozīmē vārdi, bet ar Junioru man līdz šim nav bijušas problēmas saprasties un es vēl neesmu pieķērusi viņu mācām nepareizi.
Es esmu pārgurusi – šodien bija gara diena un es iemācījos pārāk daudzas salku versijas. Mums bija ekskursija uz ezeru ar klasi. Uhhhhhhhhhhh

Dažādi feisbuka ieraksti un Ofijas atbildes komentāros uz dažādiem jautājumiem (citu cilvēku jautājumi ir ielikti pēdiņās, pārējais ir negrozīts Ofijas teksts). Man kaut kā neizdevās e-pastus un feisbuka ierakstus sakārtot loģiskā, hronoloģiskā secībā, tāpēc šis tas atkārtojas un šķiet jau tikko lasīts e-pastu sadaļā. Bet es neatvainojos- tas tikai atkal parāda to, kādā veidā Ofija uztur sakarus ar pārējo pasauli.

So, I’m sitting in a buss to get my passport, before going to Saribudolok, to teach English, writing an email about eating snake meat, minding my own business, you know, everything as usual, and suddenly, as the buss goes around the bend, I see two monkeys on a roadside rock, one of them laying on its back, moving it’s hands around, as if in a middle of a story, the other one sitting in a classical psychiatrist “tell me more about how it made you feel” pose. I don’t know how the monkey felt, but I sure as hell feel amused.

I doubt anything can overshadow my happiness about being in Indonesia and having all these different experiences.

Tonight I go to bed happier than usual.
I have arrived to Saribudolok, and I love it. I thought it would only be temporary, but, so far, it seems really nice here. It’s in a small town, but still close to nature, while having amenities of the modern life, the host is incredibly thankful to have me, I like him a lot and, while I haven’t seen the place where I would be working, I have already met his sisters kids and somehow accidentally got one of the kids speaking English. As it turns out, it’s the most he has said in English. Or in the presence of a stranger. Ever. Also, it seems, that we might be able to work on my visa.
So my first night here is really great and I’m happy.

I just had my first English lesson. I mean, I taught my first English lesson. I mean, I tried to make friends with a bunch of Indonesian kids. It was fun, and despite all of us being awkward puppies, I think it went well. Maybe they will even go home and tell their parents about this awesome English teacher with tattoos and interest in video games. Hopefully. The kids liking me would be the dream.

“Teaching English, huh? Are you not worried at all?”
Slightly. I definitely don’t feel confident enough to teach English and I would never presume that I’m good enough to do so in Europe, but from what I have seen, even my English is great help here. The kids want to speak to me, so they are encouraged to say at least a few words. It’s not so much about grammar rules and complicated sentences, as it is about getting them to say “Hallo, my name is…. and I like….” and becoming their friend, so English isn’t this thing that’s forced on them for no reason. The general level of English in the small vilages is really low, so even our dear English teacher Paspārne sounds great. So, there is a vacuum of people who can speak English (even people who can say a few sentences), and people who can, are greatly needed. So I help wherever way I can.

“Why do they need English there, though? Do they have a way of continuing their studies?”
If their English is good, they can get better jobs. The same way people in Latvia are required to know Russian, no matter if it’s needed or not for the position, the same way you need English here, to get a good job in one of the big cities, to get in to a good University. And not only that. It’s needed to get a chance to travel, or do something bigger, or simply work with the tourists. Also, as a person who has learned English, you should know how many doors it opens, how it gives you the chance to explore the world and learn whatever you want.
The people here genuinely want their kids to learn English, and a lot of kids are really excited about this.

“Sure, but as you told yourself – you are teaching them the bare basics. Not even that, just some phrases. You can’t really say that this will open them any doors at all. If all they will ever know is at the level of “Hi, my name is…” and “I’m from…”, this won’t net them any jobs or open up the literary world. What I’m asking is – do they have any way of continuing their studies and by that I mean, do they have a chance to learn English properly not just by phrases? If not, don’t you think your efforts might be quite pointless?”
They do. Not here, in this town, not right now (the dream is to ensure that there are opportunities in this town), but they do. Also, we do have a bit more advanced class (somewhere around 7th grade level for us), it’s just that we are just starting the English school, so there is a lot of work that needs to be done. After me, more volunteers will come, they will continue teaching, and eventually the general level of English, at least in this town, will rise. I can’t give up just because people don’t know much and don’t have as many opportunities. What you are saying is something like “well, we can’t know if it will succeed, so you shouldn’t start at all”
Also, I am quite confident that you also started somewhere, someone taught you the basics, and then you learned a lot on your own. Which is absolutely possible here. There is internet, as you can see, there are movies with English subtitles, there are books, and there are a few (all of them – teachers) people who can hold a conversation.
As for the phrases – they know them. I am trying to get them stop being shy and afraid to use what they already know, even if it’s broken.

“I’m not saying anything. I’m just not convinced that learning by learning phrases is any good. I started by learning grammar along with basic vocabulary, which actually allows you to start building your own phrases and interpret what’s said to you, thus allowing you to learn yourself instead of just labeling reality with phonetic labels, without understanding how they work. But hey, I don’t want to rain on your parade, never mind me.”
*sigh* I think there is a basic misunderstanding here. They have been taught grammar. They understand it to someone extent, even though it’s much harder for them as both Indonesian and the local language doesn’t have tenses, cases, genders and even plurals work extremely differently. I’m not the first and the last person to teach them. What I’m trying to do right now is to get them to use what they know even at a really basic level. Because otherwise they don’t really see the value of it in their everyday lives now, just as most kids in school don’t see how geography, history or math can ever be useful.
My bad, my explanations weren’t clear enough.

It is a bit difficult. Especially so since I have zero experience. And I dread moments when I’m left absolutely alone with the kids and both my Indonesian and their English fails.

“Taisni tas, ka Tu vēl nespēj brīvi sazināties indonēziešu valodā, bērniem palīdz visvairāk, jo viņi ir spiesti meklēt veidu kā savu domu Tev nodot angliski. Būs reize, kad sapratīsi, ka jau ir vērts pietēlot to, ka nesaproti visu viņu valodā.”
Jā, tas ir lieliski un skaisti standarta klasē. Tagad iedomājies šo situāciju ekskursijā. Kad visi bērni saka ka mums ir jāiet prom un mana pēdējā instrukcija ir palikt uz vietas. Vai brīdī kad visi ļoti izmisīgi mēģina man paskaidrot ka es tūlīt ieskriešu kokā kurā dzīvo lapsenes. Vai brīdī kad klasē neviens nesaprot ko es no viņiem gribu.

It turns out you have to become a teacher in a strange country to start love studying. These days I spend every free moment to read about pedagogy, English grammar, Indonesian culture and history, sailing, ecology, learn Indonesian and cram in bits of my usual psychology studies. I don’t think I have ever spent this much time studying.

There is one thing that Latvia has prepared me for in Indonesia. It is roads. Feeling like I’m driving in a ship, in the midst of a storm, in stead of a car, is nothing new for me.

I started this morning with an orange that I picked straight from the tree. I repeat – this morning, first thing I did, was picking an orange and eating it. And it was really tasty.

To those who don’t understand – this was the first orange tree I have ever seen.


Dziesmu Svētku Brīvprātīgā anatomija.

Dziesmu Svētku Brīvprātīgais ir savāds zvērs, kas ir novērojams Rīgas ielās Dziesmu Svētku norises laikā. To var atpazīt pēc raksturīgā dzeltenā krāsojuma (pazīstama arī kā brīvprātīgo t-krekls) ķermeņa augšdaļā, sarkanā lentē iekārtas ID kartes un čaklām rokām. Būtu vēlams brīvprātīgos nesajaukt ar koristiem dzeltenos kreklos. Uz Brīvprātīgā muguras ir izveidojies pelēks raksts, kas evolūcijas ģēnija rezultātā ir nolasāms kā “Brīvprātīgais Aģents”. Novērojumi liek minēt, ka vidējais Brīvprātīgā vecums ir 20, taču ir redzēti arī brīvprātīgie, kuri ratiņos laimīgi grauž mammas ID karti, maskējušies par mazuļiem un ir izteikti minējumi, ka ir arī stipri vecāki Brīvprātīgie.

Klīst savādas un līdz šim neapstiprinātas baumas, ka ārpus Dziesmu Svētku norises laika, Brīvprātīgie maskējās par parastiem cilvēkiem, taču nav īsti skaidrs, kā tiek noslēpts to darbīgums, čaklums, dzīvesprieks un lieliskums. Ir izteikti minējumi, ka pārējo laiku Brīvprātīgais pavada studējot, daudz strādājot un iespējams – esot brīvprātīgais citos pasākumos. Es pati vēl neesmu izlēmusi, kam ticēt un pagaidām pieturos pie viedokļa, ka četrus gadus, kuri paiet starp Dziesmu Svētkiem, Brīvprātīgais pavada ziemas miegā. Tiesa, ziņas par gadījumiem, kad ielās redz cilvēkus, kuri izskatās apbrīnojami līdzīgi Brīvprātīgajiem, taču bez raksturīgajām pazīmēm, liek šo teoriju apšaubīt. Solos izpētīt šo tematu tālāk un atklāt, ko īsti Brīvprātīgie dara laikā, kad Dziesmu Svētki nenotiek.

Arī ziņas par gadījumiem, kad Dziesmu Svētku pasākumos organizatorus uzrunā šķietami parasti cilvēki, paziņojot, ka viņi ir Brīvprātīgie un ir gatavi mesties iekšā darbos arī tad, ja tas nav paredzēts viņu grafikā, liek domāt, ka Brīvprātīgais ir hameleons un spēj noslēpt sev raksturīgo dzelteno krāsojumu.

Brīvprātīgais ir patiesi čakls un izpalīdzīgs radījums, pie kura var vērsties jebkādās problēm situācijās. Ņemot vērā tā iedabu, pastāv iespēja, ka konkrētais Brīvprātīgais jums palīdzēt nespēs, taču viena no galvenajām tā īpašībām ir elastīgums – lielākajā daļā gadījumu, tas zinās, kur jūs nosūtīt, kam palūgt palīdzību vai atradīs kādu citu ceļu.

Raksturīgais čaklums un darbīgums izpaužās arī nemanāmākos veidos – pa nakti tiek uzceltas skatuves, dalībnieku maisiņi tiek sakārtoti, koncertu teritorijas tiek savāktas un cilvēki tiek noorganizēti. Ja Dziesmu Svētku laikā, esot kādā pasākumā, redziet, ka viss ir kārtībā – uzmanīgi palūkojieties apkārt. Pūlī noteikti ir paslēpušies Brīvprātīgie, kuri ar smaidu nodrošina gludu pasākumu norisi. Arī situācijās, kurās kaut kas nebūt ir nogājis greizi, jūs variet novērot Brīvprātīgos, taču to apgrūtina Brīvprātīgā ātrums un spēja būt visur.

Brīvprātīgā ēdienkarte parasti sastāv no aukstās zupas un sviestmaizēm, taču pētījumi liecina, ka tas nekad neatteiksies arī no zemenēm, ķiršiem, saldējuma un citiem saldumiem. Tiesa – pastāv dažādas variācijas Brīvprātīgo ēdienkartē un ziņa par gadījumiem, kad nekas no augšminētā par pārtiku akceptēts netiek un Brīvprātīgais pārtiek no tīra lieliskuma.

Katrā brīvprātīgajā ir lieliskuma dziedzeris, kas izraisa vēlmi strādāt, smaidīt, dziedāt un smieties.

Aprunājoties ar Brīvprātīgo, izrādās, ka ļoti daudzi paši vēlētos būt dziedātāji vai dejotāji, respektīvi – Dalībnieki (kas ir vēl viens izpētāms mīts). Dažādu iemeslu dēļ (bieži tiek minēti tādi aizbildinājumi kā hronisks laika trūkums organismā, ziloņu kājas, vārnu balsis un līki pirksti (kas rada jaunus jautājumus par Brīvprātīgā anatomiju)) tipisks Brīvprātīgais nav ne dziedātājs, ne dejotājs, ne pūtējs, ne spēlētājs, taču man ir bijis tas gods sastapt Brīvprātīgo, kurš ir arī Dalībnieks un diezgan daudz laika pavadīja pielipis pie telefona, runājot par savādu parādību, kas tika nosaukta par “darbu” (mums radās aizdomas, ka no mums tika slēptas Dziesmu Svētku misijas) vai pat “īsto dzīvi” (šinī brīdī iestājās vispārējums apjukums un tika meklētas vārdnīcas).

Mītisko Organizatoru mudināts, Brīvprātīgais ir gatavs mesties iekšā jebkuros darbos, arī tad, ja nav līdz galam skaidri uzdevumi (Brīvprātīgais mācās ātri) vai par Brīvprātīgā nepieciešamību tiek paziņots vien pāris stundas (vai minūtes) pirms darba sākuma. Brīvprātīgajam nepatīk dīkstāve (ja vien tā neiesaista Dziesmu Svētku pasākumu vērošanu no skatītāju rindām).

Rakstura ziņā tipisks Brīvprātīgais ir ļoti atvērts, draudzīgs un, ja vien nav ieracies darbos, vienmēr ir gatavs apstāties un papļāpāt. Brīvprātīgo vidū ir daudzi, kuri ir gatavi uzņemties iniciatīvu un vēl jo vairāk talantīgu un aizraujošu personību. Šo rakstot manī aug nožēla, ka dažādu iemeslu dēļ man nebūs iespēja iepazīt vairāk Brīvprātīgo. Ar retiem izņēmumiem, Brīvprātīgie ir lieliski sarunu biedri un neatkārtojami draugi.

Atgādinu, ka tāpat kā cilvēki, arī Brīvprātīgie ir ļoti dažādi un daudzveidīgi. Ir iespējams sastapt arī īgnus un nogurušus Brīvprātīgos, gadās arī nerunīgi un negribīgi eksemplāri. Bet būtībā, Brīvprātīgais ir cilvēks, kurš vēlas, lai jūs varētu izbaudīt Dziesmu Svētkus, vēlās atvieglot Organizatoru darbu un pats piedzīvot Dziesmu Svētku brīnumu.


Dziesmu Svētku brīvprātīgā dienasgrāmata pt. 3; pt. 4; pt. 5; pt. 6;

Šodien ir jau sestā diena, kurā esmu Dziesmu Svētku brīvprātīgais, taču noguruma, pēkšņu un pavisam neizplānotu pasākumu dēļ, es neesmu atradusi laiku uzrakstīt par pēdējām trim dienām. Šodienas īgnums beidzot liek to izdarīt.

Būšana brīvprātīgajam ir izrādījusies daudz nogurdinošāka, nekā biju gaidījusi, taču, nenoliedzami – patiesi aizraujoša un interesanta (līdz šodienai). Jauni un interesanti cilvēki, pieredze, kuru es citādi neiegūtu un iespēja redzēt Dziesmu Svētkus – absolūti tā vērta. Pat tad, ja šodiena bija izcili neveiksmīga un man būtu gana daudz matreāla ļoti neapmierinātam un īgnam rakstam.

28.06., piektdiena

Trešajā dienā, pateicoties divas dienas krātai pieredzei, jaunatklātai spējai visus izkalpināt un maniem vispārējiem lieliskuma līmeņiem, es kļuvu par lielo ļauno vagaru. Respektīvi – es biju tas cilvēks, kuram ap galvu riņķoja cipariņi, tas kurš cilvēkus kurus sauc pilsētu vārdos iepazīstināja ar cilvēkiem, kuri sauc citus pilsētu vārdos, tas kurš izmisīgi skatījās sarakstos un mēģina tajos atrast jēgu. No šīm sešām dienām, tā bija visjaukākā. Par spīti faktam, ka cipariņu lidojumu trajektorijas nepārtraukti saskrējās un mājās es atnācu nogurusi kā vēl nekad.

Pēc būtības, dienas pirmajā daļā mans uzdevums bija sekot līdzi sakārtojamo maisiņu sarakstam un likt pārējiem brīvprātīgajiem sakārtot maisiņus konkrētiem rajoniem vai kolektīviem. Realitātē, tas nozīmēja skraidīšanu pie cilvēkiem, lietu skaidrošanu atkal un atkal, un dēļ tā cik briesmīga ir mana īstermiņa atmiņa par teiktajām lietām (tai skaitā – lietām, kuras pasaku es pati) – mazmēroga katastrofu. Bet, neizbēgami, mēs pabeidzām stipri ātrāk nekā bija plānots un nodrošinājām visus dziesmu svētku dalībniekus ar viņu maisiņiem. Tagad, ieraugot tos uz ielas, tā vien gribās smaidīt, ar labi izdarīta darba sajūtu. Tā ir viena no brīvprātīgā darba labākajām lietām – strādāt, kamēr krīti nost no kājām un redzēt rezultātus. Protams, tajā brīdī, kad es ieraudzīju pirmo  maisiņu uz ielas, es izdomāju kā maisiņu krāmēšana būtu varējusi notikt daudz efektīvāk un cipariņu trajektorijām drošāk. Diemžēl – par vēlu.

Pēc maisiņu sakrāmēšanas, iestājās apmulsis tukšums un pavisam nedabīga bezdarbība, no kuras izglāba pavisam Lieliska dāma, par kuru man vēl arvien gribās bezvārdu sajūsmā plivināt rokas un no sirds nožēlot, ka mēs kopā strādājāsm apstākļos, kas nav piemēroti runāšanai un iztaujāšanai. Viņa bija no tām ļoti spilgtajām personībām, kuras paliek atmiņā arī tad, ja tās satiek tikai vienreiz. Spuraini, sirmi mati līdz ausīm, koši sarkanas lūpas, tumši uzkrāsotas acis, mūsu vārdi, ar pildspalvu uzskricelēti uz viņas rokas, un melna, daudzslāņaina, driskaina linu kleita līdz ceļiem. Zināma ignorance pret cilvēku personīgo telpu, nelabojams anglisks akcents, acīmredzamas pauzes meklējot vārdus, vārdi, kas pasprūk citās valodās, zināms skarbums pret cilvēkiem un parastām lietām, un nenoliedzama mākslinieciskuma aura. Viņa bija viens no tiem cilvēkiem, par kuriem daži nogroza acis, sak – tas dīvainis ir aizbraucis pārāk tālu dziļajā mākslā. Man viņa šķita nenoliedzami ģeniāla.

Viņas pavadībā mūsu darba telpā tika sanests vesels lērums ar kastēm, kuras atverot atradās daudzi ar dziesmu svētku simboliku saistīti brīnumi – vēl skaistāki linu maisiņi, krūzītes, dalībnieku piespraudītes, krekli, vējjakas un visskaistākais – metāla piespraudītes, kuras acīmredzami tiek tikai pašiem atbildīgākajiem (par ko man ir tiešām žēl – tās bija patiešām skaistas un mani kaitina papīra piespraudītes, kuras nobružājas). Tā nu mēs pavadījām vēl pāris stundas, sagatavojot pakas virsdiriģentiem, dažādiem pasākumiem un komandām. Man bija gandrīz žēl, kad sešos devāmies prom, taču bija pilnīgi skaidrs, ka paliekot ilgāk, mēs parakstītos uz pārāk ilgām stundām un es jau gāzos nost no kājām.

30.06., svētdiena

Ceturtā diena bija līdz šim visīsākā darba diena – stunda ar pusi, taču tā deva daudz iemeslus pārdomām par organizatorisko haosu. Mans pienākums bija pārbaudīt biļetes koncertā Biedrības Namā. Darba diena sākās ar smaidu – pie Biedrības Nama ieejas stāvēja viens no iepriekšējo dienu baisajiem onkuļiem un priecīgi mani sveicināja, apjautājoties, vai es beidzot atpūšos, vai es tiešām esmu brīvprātīgais un uzslavējot par paveikto darbu. Tā vienmēr ir laba sajūta, un atgādinājums par to, cik vienkārši ir sarunāties ar cilvēkiem, kad tu esi brīvprātīgais.

Tikusi galā ar pāris tehniskas dabas problēmām (respektīvi, brīvprātīgā krekliņa neesamību manā gardarobē), es nostājos durvju priekšā, ekipēta ar pavisam smalku biļešu lasīšanas ierīci (neizskaidrojamu iemeslu dēļ, mani vienmēr ir fascinējuši šie aparāti) un bez pārinieces. Pirmais nedaudz neērtais pārsetigums bija fakts, ka man viss tika paskaidrots visai aptuveni – ne tas, vai/kā bērniem vajag biļetes, ne tas, ko darīt tad, ja kāds nāk un grib nopirkt biļeti (kas notika visai drīz), ne tas, kā man būtu jāatiecās pret cilvēkiem ar ID kartēm, ne tas, ko darīt, ja biļete tiek atmesta kā nederīga. Otras brīvprātīgās neierašanās bija otrais nepatīkams pārsteigums, taču galu galā, es itin labi tiku galā. Trešais nepatīkamais pārsteigums nāca mēģinot noskenēt pirmo biļeti. Tā tika atmesta kā nederīga. Apjukusi griezos pie Nopietnā Paskata Onkuļa, kurš šo ierīci bija nodevis manās rokās, absolūti pārliecināta, ka esmu izdarījusi ko nepareizu. Brītiņu papētijis aparātu, Nopietnā Paskata Onkulis nonāca pie secinājuma, ka neko nevar padarīt, visticamāk, visass biļetes tiks pie sarkana ekrāniņa smalkajā ierīcē un tā nu, puse no koncerta apmeklētājiem tika ielaisti bez kārtīgas biļešu pārbaudes. Ceturtais nejaukais pārsteigums bija fakts, ka biļetēs vietas bija nummurētas (un bija vairākas cenu grupas, kas mainījās atkarībā no vietu nummuriem), kamēr realitātē vietu nummerācijas nebija. Vairākas reizes man nācās justies visai neērti, skaidrojot cilvēkiem, ka vietas diemžēl nav nummurētas, ka es esmu tikai brīvprātīgais un neko nevaru padarīt, ka tā tiešām, tiešām nav mana vaina, un ka aiz neapmierinātā koncerta apmeklētāja atrodās vēl citi, kuriem vajadzētu pārbaudīt biļeti.

Aptuveni pēc pusstundas man klāt pienāca divi Visai Noraizējušies Onkuļi, kuriem acīmredzami nepatika biļešu aparāta uzvedība. Pēc kāda brīža man tika iedots cits aparāts, kurš visas biļetes atpazina un vēl nedaudz vēlāk tika palūgts mans nummurs, lai nepieciešamības gadījumā es varētu sīki un smalki apstāstīt, kas un kā notika.

Par spīti visiem nepatīkamajiem pārsteigumiem, šis darbs man tiešām patika un man ir gandrīz žēl, ka to nedarīšu vairāk, un ja neskaita nelielu uztraukumu par visu nenolasīto biļešu padarīšanu, tas neatstāja rūgtuma pēcgaršu. Vienīgi apjukumu par to, kā tieši tiek organizētas lietas.

Vēlāk vakarā izbaudīju savu pirmo Dziesmu Svētku pasākumu, kurā pati nestrādāju – virsdriģentu godināšanu, kuras laikā atcerējos stāstus par “brīvprātīgo instinktu” (respektīvi – vēlmi uzturēt kārtību un palīdzēt arī tad, ja akurāti tobrīd nestrādā). Pats pasākums bija tiešām skaists, galu galā – tajā bija garumgara rinda ar maziem bērneļiem tautastērpos, pa vienam katram no godināmajiem, taču nepārdomāts no skatītāju viedokļa – praktiski nebija vietu, no kurām tu šo skaistumu varētu redzēt visā kopumā. Dziesmu Svētku pacilājums (neizbēgami) noveda pie vēlmes turpināt dzīvot šajā sajūtā un iekāpšanu pēdējā tramvajā uz Mežaparku, bez plāniem un pilnām saujām smieklu.

01.07., pirmdiena

Piektajā dienā bija paredzēta tikai tikšanās par mūsu uzdevumiem Vērmanes dārza gadatirgū, kas (protams) beidzās ar mani rāpojot pa celiņiem, pēc tam kad biju pieteikusies palīdzēt darbā, kurš pēkšņi bija uzradies.

Kamēr mus tika stāstīts par mūsu pienākumiem, viss izskatījās patiesi rožaini – mums būs daudz aktīva darba un es pamanījos pieteikties uz vēl vienu maiņu (es vairāk pati nesaprotu, no kurienes rodās viss tas entuziasms strādāt un darboties. Es zinu, ka es gribu darboties, bet tas jau sāk izklausīties absurdi). Beidzot, zinot, ka man pretī esošais Atbildīgais būs mūsu Atbildīgais uz visu atlikušo Dziesmu Svētku laiku, pamanījos iespraust sasāpējušo jautājumu par to vai pabaroti tiks arī cilvēki, kuri nepanes laktozi (zināju, ka parastā pārtika ir aukstā zupa (kefīrs) un sviestmaizes) un saņēmu solījumu, ka par to tiks padomāts. Jau sestdien (kas bija no brīvprātīgo darba brīva), biju izjutusi apjukumu par tematu, ka nevienam nevajag manu darbaspēku, tapēc burtiski pielēcu kājās, kad par spīti Atbildīgās izstomītajam “šodien viņiem nav paredzēts strādāt”, tika palūgti divi brīvprātīgie.

Darbs bija vienkāršs – divi skrūvgrieži, trīs metrus gara lente pa vidu, kaudze a nummurētiem mietiņiem un pienākums atzīmēt, kur īsti teltīm vajadzētu atrasties. Es izmantoju iespēju nesodīti rāpot pa Vērmanes dārza celiņiem. Savukārt, ne pārāk uzmanīgi suņu saimnieki izmantoja iespēju dodot man vēl vienu iemeslu nemīlēt suņus. Ar rokām iebraukt zāles nomaskētā “dāvaniņā” nebija gluži mana ideja par labi pavadītu laiku. Priecīgā ziņa – man bija iemesls nospēlēt “nelaimīgo Ofiju” labierīcību tantei, lai izlūgtos iespēju tikt nomazgāt rokas arī tad, ja man nav 20 sant. Man patīk spēlēt “nelaimīgo Ofiju”.

02.07., otradiena
Šodiena bija mana pirmā patiesā vilšanās brīvprātīgo darbā. Pēc būtības, es biju profesionāla kūka, izdarīju organizētu laika slepkavību un ieguvu goda trīspirkstu sliņķa titulu. Pirmā sāpe pienāca vēl pirms ierašanās darbā – īsziņa, ka nē, bezlaktozes pārtikas tomēr nebūs. Lai gan man nav grūti pašai paņemt līdzi savu pārtiku, man tomēr šķiet negodīgi, ka mūs sola pabarot, taču mana izvēle ir starp pārtiku, kas tiktiešām nenāk par labu mana organismam vai neēšanu vispār (es, starp citu mūsu grupiņā neesmu tāda vienīgā). Vēlāk, pa dienu atklāju, ka par spīti solījumam par veģetāriešu ēdienu, arī mūsu veģetāriete bija palikusi bez pusdienām.

Otrā mana sāpe mani saniknoja visai spēcīgi un pamatīgi. Mēs bijām trīs meitenes, kuras izdalīja ūdeni koncertu dalībniekiem. Tas bija darbs, kurš arī vienai personai būtu garlaicīgs. Un mēs bijām trīs. Ja es būtu vienīgā, kas šo darbu dara, es nesūdzētos. Tādā gadījumā viss būtu saprotami – ir darbs, kurš ir jāizdara, neatkarīgi no tā, cik tas ir aizraujošs un viss. Taču, mēs bijām trīs. Divu cilvēku piedāvātais laiks un vēlme strādāt tika gluži vienkārši izniekota. Pirmo reizi mūžā, es no tiesas žēlojos par to, ka man nav gana daudz darba. Protams, tas viss deva gana daudz laika pārspriest to, kā tiek organizēts brīvprātīgo darbs un lielumlielo haosu. Gan to, kā mēs līdz pēdējam brīdim nezinājām kur un kā mēs būsim, gan to, ka tikšanās reizēs tika izsniegtas anketas, kurās lūdza sarakstīt, ko īsti vēlās darīt, kas vēlāk tika absolūti ignorētas, gan to, ka mūsu vēlme strādāt tiek ignorēta (šis ir vairāk vispārīgi, par to, ka kamēr es esmu strādājusi jau sešas dienas, cilvēki, kuri gribēja pieteikties vēl pirms parādījās šādas iespējas, vēl nav strādājuši nemaz) gan to, cik haotiski tiek organizēti darbi, gan visas barošanas nedienas.

Es no tiesas ceru, ka nākamajās dienās man nebūs iemeslu sūdzēties par bezdarbību. Man ir divas čaklas rokas, kuras es gribētu likt lietā. Savu laika nosišanas metodiku es jau esmu pilnveidojusi un daudz labprātāk to daru mājās nekā saulē un tveicē.

Priecīgā lieta bija iespēja izstaigāt visu gada tirgu daudz rūpīgāk nekā es to jebkad esmu izdarījusi, sīki un smalki izpētīt preces un salauzt sev sirdi par dažiem skaistumiem, kas tur atradās un (par laimi) nebija man pa kabatai. Pirmo reizi mūžā izjutu gada tirgus prieku.


Pateicība par brīvprātīgā dienasgrāmatu.

 

Paldies par brīvprātīgā dienasgrāmatu! Nesanāca pašai pieteikties, jo dalībnieki to nedrīkst, bet tu tiešām liki to mazliet nožēlot, haha. Tomēr būtu jauki svētkos saņemt paciņu un iedomāties, ka tās saturu nodrošinājuši tādi forši “onkuļi un tantes”. Veiksmi darbā, gaidīšu turpinājumu! ~Undīne (ex LS-ietis, if that helps)

Ne tik daudz onkuļi un tantes. Pavisam iespējams, tavu paciņu sagatavoju tieši es. Un gandrīz ļoti varētu tā būt, ka zīmulītis, ir daļa no manas zīmuļ-terapijas.

Onkuļi un tantes vairāk bīda. Mazie rūķīši – brīvprātīgie visu saliek kopā.


Dziesmu Svētku brīvprātīgā dienasgrāmata pt. 2. Par dzērājdziesmiņām

Šodiena sākās ar fotoaparātu slēdžu vētru, kad steidzoties uz Pils laukumu, ar basām kājām izskrēju cauri japāņu tūristu grupiņai. Vismaz man šķiet, ka tie bija japāņi. Vismaz es sevi mierinu ar domu, ka tas bija dēļ basajām kājām un pie somas piekārtajām sandalēm, nevis kā cita pavisam jocīga. Ļoti iespējams, man līdzās skrēja ļoti mazs pūķītis, kuru es pati neredzēju. Tas visu izskaidrotu.

Aizkavējusies un apjukusi nedaudz mazāk nekā vakardien, es iegāju zālē, kas jau šķita iepazīta, lai samulstu vēl vairāk – es stāvēju cilvēku un no kastēm būvētu torņu burzmā, laiku pa laikam skaļi tika saukti pilsētu vārdi (uz kuriem atsaucās cilvēki). Es pat nezinu, kas mani mulsināja vairāk – no kastēm būvētie torņi, pilsētu vārdi, vai cilvēku daudzums.

Pēc brītiņa es apjēdzu, ka es esmu vienā no rūķīšu maģijas centriem – torņus būvēja kastes, kurās atradās maisiņi, avīzes, zīmuļi, papīri un bukleti, tie kuri sauca citus pilsētu vārdos,  bija brīvprātīgie, kuriem ap galvu jau redzami riņķoja cipari, skaitot, cik, kam, kur, būtu jābūt, kamēr pilsētu vārdos nosauktie bija Svarīgi Cilvēki no pilsētām un novadiem, kuri bija ieradušies savākt savus tornīšus, tālāknodošanai Dziesmu Svētku dalībniekiem, kas atrodās viņu gādībā.

Vēl arvien būdama ne īpaši pamodusies un nedaudz sagurusi, es pavisam ērti iekārtojos likt zīmuļ-dāvaniņas parpīr-lietiņās. Ignorējot faktu, ka es, nenoliedzami, šajā darbā esmu vislieliskākā un ātrākā, tas ir vienkāršs un relaksējošs darbs. Papīriņš, zīmulis, izvelkam cauri, izvelkam cauri, kaste… un tā līdz bezgalībai. Tā bija labi. Ja apnika pavisam un Jaukā Atbildīgā Lēdija apjautājās, vai kāds nav brīvs, uz brītiņu varēja aiziet un celt torņus, saucot cilvēkus pilsētu vārdos.

Tā pavisam nopietni mani no šī darba atrāva tikai dienas otrajā pusē, kad zīmulīšu terapija sāka kļūt vairāk nogurdinoša un apnicīga, nekā relaksējoša. Pie zīmuļ-terapijas pacientiem piesteidzās klāt visai izmisuša paskata puisis (viens no tiem, kurš vēl vakar izskatījās pēc ļauna onkuļa) ar baltu aploksni rokās un jautāja, pēc kāda, kurš būtu ātrs. Izrādījās, ka ir nepieciešams kāds ar ātrām kājelēm. Iestājās visai paredzams klusums. Arī pēc paziņojuma, ka viņam žigli, žigli ir jānogādā augšminētā baltā aploksne uz Spīķeriem, klusums turpinājās, pārējiem pacientiem lūkojoties apkārt ar (iespējams manis iedomātu) jautājumu “Kas ir Spīķeri?”. Atceroties, ka bērnībā, kā manu raksturīgākā īpašību, blakus neveiklumam un prātvēderīgumam, tika atzīmēta divplāksnība, šķita absolūti nepareizi pieteikties, kā cilvēkam ar žiglām kājelēm, un tomēr, tikšana ārā, skrējiens gar Daugavas krastu un piebilde “tas ir dzīvības un nāves jautājums”, lika paķert aploksni no viņa rokām un virpuļojot doties ielās, tāpat, bez kurpēm, bez somām, bez liekiem jautājumiem. Man vēl arvien gribās atvainoties tam kungam, kurā es ietriecos, skrienot garām Rock’n’Riga. Bet tā skriet, ar svarīguma apziņu, brīvi un ātri, kā pa Rīgas ielām reti sanāk, bija labi. Bija labi lēkāt lidot pāri tramvaju sliedēm un apmalēm, bija labi smejoties atvainoties cilvēkiem, kuri sabijušies apstājās, kad izniru viņu acu priekšā, lai aizskrietu tālāk. Bija labi apstāties pie luksafora un atcerēties, ka elpot ir skaisti un es nemaz tā skriet nedrīkstu. Bija labi redzēt sekretāri atviegloti nopūšamies, saprotot, ko nes tas izpluinītais, baskājainais pašpuika.

Vēlāk, atgriežoties Pils laukumā, zīmuļ-terapijas turpināšana bija neiedomājama. Vēl jo vairāk, kad atklājās, ka es esmu palaidusi garām saldējumu izdalīšanu. Man neatlika nekas cits, kā vien piecirst papēdīti un pieprasīt saldējumu (jums nav ne mazākās nojausmas, cik tas ir efektīvi, kad tu vēl arvien aizelsusies un sārtvaigaina stāvi tur, izglābusi kāda dzīvību (man vēl arvien gribētos redzēt to cilvēku, kuru es izglābu)). Saldējums bija garšīgs (Šis bija ļoti svarīgs teikums).
Es neizbēgami pavirzījos uz augšu darbu sarakstā un kļuvu par pastāvīgo torņu cēlēju, arī tad, kad Pavisam Jaukā Atbildīgā Lēdija, kopā ar daudziem brīvprātīgajiem devās uz brīvprātīgo sapulci. Vistalantīgākie torņu cēlēji, nomierināti, ka nekas vēl dalīts netiks un pie darba mēs tiksim tāpat, palika tikt galā ar to no kastēm būvēto torņu un tornīšu mirādi, kas vēl bija palikusi pāri. (Nebūt ne) nopietnie onkuļi un tantes pa to laiku spēlējās ar rācijām un apsprieda brāķēto karogu izmantošanu par apmetņiem, izmantoja mani par svariem un ja tā pavisam godīgi – darīja apbrīnojami daudz.

Bet par dzērājdziesmiņām? Ar tām bija pavisam vienkārši. Es vēl arvien neesmu dzirdējusi nevienu dziedam. Taču šodien, manā prātā, līdz nepiedienīgumam skanēja dzērājdziesmiņas. Kas laiku pa laikam, klusā balstiņā, paspruka ārā. Es biju izlēmusi šovakar doties uz Alu, lai tās visas izdziedātu. Tomēr, izrādās, ka būšana lieliskai aizņem pārāk daudz enerģijas. “Visa mana naba nieza, kā es gribu brandavīna..”

P.s. Es šodien iemācījos vienu vārdu. Pēc tam, kad pusi dienas biju kliegusi pa visu gaiteni pēc “daiļās meitenes”, “lieliskās būtnes” un “smukā skuķa”. Iespējams tapēc, ka es viņu redzēju arī vakardien.


Dziesmu Svētku brīvprātīgā dienasgrāmata. Pimā diena.

Šogad es pieteicos par brīvprātīgo Dziesmu un Deju Svētkos. Pati nekad neesmu apmeklējusi Dziesmu Svētkus, un šoreiz, man gribās, gribās, gribās to visu redzēt un piedzīvot. Agrāk, es nekad nenoturējos koros tik ilgi, lai tiktu, un paši nekad nedabūjām biļetes (iespējams, toreiz arī nebija tik liela vēlme). Taču pagājušo vasar, kad es biju Tezē, viena no lietām, ko cilvēki (kuri vispār zināja Latviju) jautāja, bija – kādi tad ir Dziesmu Svētki? Vai tiešām ir tik grandiozi un lieli? Un bija savādi nespēt atbildēt. Gandrīz tik pat neveikli, kā nezināt neko par Latvijas hokeju (par to gan slikti nejutos). Protams, es varēju stāstīt, ka jā, tas ir lieli, grandiozi un skaisti, taču pati to nebiju piedzīvojusi – tikai caur kamerām, pārstāstiem un ierakstiem. Un tas nu gluži nebija pareizi. Arī viņi to varētu pārdzīvot tā pat (varbūt, vienīgi bez tām izjūtām un skudriņām, kuras izraisa dažu dziesmu vārdi). Tas bija pirmais brīdis, kad es izlēmu, ka šoreiz gan es vēlos to redzēt. Protams, visam pa virsu nāca arī apjausma, ka es tomēr zinu sasodīti maz par mūsu tradīcijām un vēsturi. Tapēc brīdī, kad mani draugi sāka mani bakstīt, ka vajadzētu pieteikties uz brīvprātīgajiem, es ļāvos tapt aizbakstīta. Protams, ar aizķeršanos un lietu neizdarīšanu laikā, taču galu galā – te nu es esmu, XXV Vispārējo latviešu Dziesmu un XV Deju svētku brīvprātīgā.

Mana pirmā misija sākās negaidīti, sēžot pavisam dīvainā busiņā, kamēr stopēju uz Rīgu, aizkavējusies pēc Jāņiem (tas ir – vakar). Man piezvanīja pagalam jauka sieviete vārdā Milda, kas jautāja, vai es nevarētu rītā (tas ir – šodien) palīdzēt kultūras centrā. Vēl neesmu bijusi ne uz vienu tikšanos un nezinu, ko īsti es darīšu, un ja tā pavisam godīgi – man tajā brīdī īsti nebija skaidrs vai es rīt (tas ir – šodien) spēšu piecelties un būt rīcības spējīga, taču es piekritu. Galu galā – es esmu pieteikusies par brīvprātīgo, tad nu arī iešu un darīšu (un jaukā sieviete izklausījās tā, itkā viņai ļoti vajadzētu kādu, kurš domātu tieši tā).

Tā nu, es šodien, apņēmības pilna (un aizgulējusies), ierados Pils laukumā un pavisam apjukusi, kāpu augšā pa kāpnēm, mēģinot saprast, kur man ir jāiet un kas man ir jādara. Galu galā, tiku aizsūtīta uz telpu, ar vēl diviem čalojošiem jauniešiem (brīvprātīgajiem) un bariņu pavisam nopietna paskata onkuļu un tanšu (darbiniekiem (kuri nebūt tā neizskatījās un nebija ne onkuļi, ne tantes)), pagaidīt. Galu galā – kas gan būtu brīvprātīgais darbs, bez gaidīšanas un laiku sajaukšanas. Tas gluži vienkārši ir nepieciešams, lai brīvprātīgajiem, kuri pavadīs visu dienu strādājot kopā, būtu laiks iepazīties.

Tā nu, pēc īsas gaidīšanas, tikām izsūtīti ārā, mazā pagalmiņā, ar daudzām aprocēm, tīrīšanas līdzekļiem, solījumiem par pienu, un pielikti pie darba. Viss kā jau parasti – taustīšanās un mēģināšana saprast, kādi cilvēki ir pretī, skolu un augstskolu apspriešana, atkārtota vārdu nosaukšana (es izlikšos, ka es šos vārdus atceros) un mēģināšana saprast, kā strādāt efektīvāk. (Piezīme par vārdiem nenozīmē, ka šie cilvēki nebija lieliski. Bija. Es nekad neatceros vārdus.) Stundu vēlāk ieradās vēl viena pavsam jauka jauniete (kuras vārdu es ļoti centos atcerēties), lai palīdzētu mums darbos, kas tajā brīdī jau ritēja neticami veikli. Tā nu mēs turpinājām čalot, par to, kāds piens ir labs, par Erasmus un brīvprātīgo darbu citur, zirgoties par to, cik briesmīgi ir visi pārējie, un to, kuras aprocītes tīrās vislabāk, vai dungo līdzi klasiskajam rokam, kas sliktā kvalitātē skanēja no mūsu telefoniem. Laiks aizskrēja.

Jaukā, par mums atbildīgā, lēdija mums atnesa pavisam garšīgas pusdienas (kas, vienkārš, lai paķircinātu, bija ieliktas Laimas maisiņos, un nesaturēja ne gramu šokolādes), un laiku pa laikam mums nācās atpūsties, jo bijām apdzinuši tīrāmo līdzekļu piegādes laiku. Tās bija jaukas 6 stundas (pārāk karstā) saulītē, kuru skrējumu es nemaz nepamanīju.

Divos par brīvprātīgo uzradās arī Andrejs, kurš par laimi, tika pielikts pie citiem darbiem. Pēc Jāņiem, man šķita, ka nopietni ar viņu pastrādāta kopā nevarēšu – pārāk daudz pārsmejama un izjokojama. Par spīti, tam cik labi ir būt draugu kompānijā, es vēl arvien neesmu droša par savām darba spējām pārāk labu cilvēku lokā.

Vēlāk, mēs tikām nosēdināti iekšā, zem Dziesmu Svētku karoga (to redzēt dzīvē un tuvumā, bija interesanti), organizatorisko darbu viruplī, parūpēties par hologramām uz caurlaidēm un salikt zīmuļ-dāvaniņas parpīr-lietiņās. Tas deva iespēju “nejauši” noklausīties, kā notiek lietas un atklāt, ka nopietinās tantes un onkuļi patiesībā ir sasodīti jauki cilvēki, smaidīgi, smieklīgi un darbīgi.

Jā, man šķiet, ka brīvprātīgais darbs ir par cilvēkiem, kurus tu satiec un iepazīsti, nevis darbu, kuru dari. Nē, šodien es vēl netiku padziedāt, vai pat redzēt, kā kāds dzied, jā es esmu pārgurusi un manā galvā ir nedaudz par daudz tīrāmo līdzekļu, bet jā, es rītā iešu atkal, nevis tapēc, ka lūdz, bet tapēc, ka varu, un jā, man patīk. Pat tad, ja vēl nav daudz un episki stāstāma. Gan jau, ka lielie un interesantie stāsti vēl nāks. Es vienkārši gribu pierast un sākt rakstīt par Dziesmu Svētkeim katru dienu, kad darbojos, lai vēl kādam paliek žēl, ka nepieteicās, un kādu citu reizi to izdarītu.