Karstvīns: pirmā garša un ķiršu saldme.

Pirmā garša.

Šī rudens pirmais karstvīns bija skābs, veikalā pirkts izstrādājums aukstā rudens vakarā, kurš tomēr spēja pamodināt ilgas pēc ziemas garšas. Un tas tika dzerts lieliskā kompānijā.

Šī karstvīna galvenās sastāvdaļas bija Mežaparka estrāde, kas greznojās Staro Rīga rotājumos, savāda nostaļģija pēc Dziesmu Svētkiem, cilvēks, kuru sen nebiju satikusi un pasaule, kura šķita savādi izslīdējusi no parastā ritma.

Tas nebija garšīgs karstvīns. Taču tas atgādināja to, kā pāris gadus atpakaļ atklāju, ka katru reizi, karstvīnam ir sava recepte, kurai ir maz kopīga ar tā sastāvdaļām.

—-

Ķiršu saldme.

Otrais karstvīns šoruden bija neizbēgamas pirmā sekas. Saldum salds ķiršu vīns, pēdējās mājās palikušās karstvīna garšvielas, katliņš, kurš uz plīts palicis pāris mirkļus par ilgu un steigā apdedzināti pirkstgali.

Šī karstvīna galvenās sastāvdaļas bija blends, kuru mēģināju izveidot, lai attēlotu savādu, nenotveramu, bet laimīgu sajūtu, kurā tajā brīdī dzīvoju, garstāvoklis, kuru sabojāja datora izslēgšanās brīdī, kad darbs bija pusceļā, mans amerikānis, kurš klepo mikrofonā un vēršās zaļš no skaudības, četri paziņojumi, ka par karstvīnu, viņi ir lasījuši tikai grāmatās un auksta virtuves grīda.

Kā garšvielas izmantoju sen pazudušu vēlmi pēc kompānijas un mašīnu dunu aiz loga.

Šis bija bezdievīgi salds, taču gards karstvīns, kas ārstēja īgnumu un sāpošu kaklu.


Atkāpšanās.

Man ir bail, ka puspiecos no rīta mani notrieks pelēkdzeltens taksis un neviens to nepateiks cilvēkiem, kuri ir bijuši mana dzīve pēdējos mēnešus. Man ir bail, ka ēna ietves malā tiktiešām būs cilvēks, kurš sēž un raud, nevis apdrupusi miskaste. Jo tad man nāksies paiet garām, nevis pateikt “Viss būs kārtībā. Lai arī kas būtu noticis, kādu dienu viss būs kārtībā.”, kā es to vēlētos. Man ir bail, ka kādu dienu pamodīšos, un sajūta, ka viss ir nokavēts nepazudīs. Man ir bail, ka kādu dienu man nāksies paskatīties acīs tam mazajam bērnam, kuram reiz apsolīju ko ļoti svarīgu un pateikt “Piedod. Man neizdevās.” Man ir bail, ka es paliku pārāk ilgi. Man ir bail, ka aizgāju pārāk ātri. Man ir bail, ka nekad nepārstāšu atkāpties.

Pēdējos sešus gadus esmu dzīvojusi septiņu cigarešu attālumā no viņas. Un tomēr, šo ceļu es veicu tik reti. Tagad mūs šķir divas stundas. Man viņas pietrūkst. Šo ceļu es esmu veikusi divreiz.

Viņš ir bijis cilvēks, kuram četrus gadus esmu sūtījusi vēstules vējā. Grāmatu plaukti, kurus ar patiesu lepnumu viņam uzdāvināju dzimšanas dienā, stāv manā virtuvē kopš pagājušā mēneša sākuma. Mēs neesam satikušies.

Viņa ir cilvēks, kurš vienmēr, lai arī cik bieži tas notiktu, pienāca klāt un pajautāja “Vai viss kārtībā?” brīžos, kad ballītē pēkšņi sašļuku. Viņa ir cilvēks, kuram es pavisam savādā veidā spēju uzticēties. Tagad viņa ir tālu prom. Es neesmu piezvanījusi.

Klausoties viņā, es vienmēr zinu, ka viņu es pazīstu vissliktāk. Un tieši viņu, es vēlētos iepazīt. Es neesmu uzsākusi sarunu.

Viņa ir cilvēks, kurš man ir bijis blakus visu manu mūžu. Cilvēks, kuru vienmēr esmu vēlējusies pārspēt, cilvēks pie kura vērsties, kad ir noticis kas slikts. Jau ilgi vēlos, lai viņa mani nofotogrāfē Vērmanes dārzā, lasot. Vēl arvien vēlos

Viņš ir cilvēks, kurš pēdējos divus gadus ir bijis mans skolotājs, mana cerība un mani smiekli. Viņš bija pirmais cilvēks manā mūžā, kurš spēja nomierināt, kad šķita, ka pasaule mani aprīs. Es viņam vairāk nestāstu par brīžiem, kad ir slikti. Precīzāk sakot – es vairāk nestāstu neko.

Brīžos, kad sķiet, ka vairāk nespēju, es sev uzdodu jautājumu “Ko darītu viņa?” un galu galā šo problēmu atrisinu. Viņa man iemācīja patiesi, patiesi smaidīt un klausījās manī, par spīti faktam, ka biju (esmu) bērns. Mēs šobrīd nerunājam.

Es nezinu kapēc, taču es vienmēr atkāpjos. Vienmēr iztēlojos, ka ieritinos kādam azotē un vienkārši esmu, taču kad tas notiek – atkāpjos. Nonākusi vismazākā sarežģījuma priekšā, es saraujos, ar sajūtu, ka tas ir visļaunākais, kas jebkad ir noticis, un atkāpjos lai sagatavotos, un gatavojos tik ilgi, ka priekšā nostājas jauns sarežģījums. Iziet no mājas, lai satiktu cilvēkus, kurus patiesi mīlu ir smagi, kamēr palikt sēžot uz virtuves grīdas, darot lietas, kuras patiesi riebjas, ir tik bezgala viegli. Iespraust absolūti nevajadzīgus melus stāstā, kurš no tā neko neiegūst ir gluži kā elpot, par spīti tam, cik ļoti mēģinu būt patiesa. Uzrakstīt par to, ka no dzīves nedrīkst bēgt, taču darīt to ik uz soļa. Un pavisam reti spert soli uz priekšu.

Tā nav labi.