Emilie

I love the way, how she always almost knows, what I think. I love the way, how we talk at the same time, exactly the same words. I love the way, how I see her and remember, why she is under my skin, on my shoulder. I love the way, how we love the same music and pictures. I love the way, how we just sit, laugh and remember the old times, but we don’t really long for them. I love the way how I always know, that she will be there.

There are people you can forget to meet but you will never forget the people themselves.

And thou you are not really in love with her, she is just a friend (the greatest one you could ever want), from time to time, you just send a text “I love you, dude”


Princese no tavas mīļākās pasakas.

Pēdējās dienas es gluži vienkārši biju aizmirsusi, ka esmu princese no tavas mīļākās pasakas. Un pasakas vienmēr beidzās labi. Tikai pašā pēdējā brīdī gan, bet vienmēr no nekurienes uzrodās kāda feju krustmāte, viena vēlēšanās, princis baltajā zirgā vai atklājās, ka patiesībā jau princese pati var atrisināt itvisu. Kamēr es to atceros, vis ir lieliskā kārtībā. Kamēr beigas nav laimīgas, tās nemaz nav beigas.

Galvenais ir nesākt domāt loģiski un neteikt, ka to nevar izdarīt. Viss neiespējamais notiek tikai tapēc, ka kāds nezināja ka tas ir neiespējami.


Met grabažas pār bortu.

Vieglums pēkšņi ir kļuvis par daļu no dzīves. Agrāk, mēģinot raksturot sevi, es bieži gribēju izmantot vārdus “vienkārša un tieša”, taču vienmēr apjautu, ka tie būtu meli. Šorīt no rīta, paskatoties spogulī, pirmo reizi mūžā varēju par sevi pateikt tieši šos vārdus. Drāmas ir skaistas grāmatās, femmes fatales ir valdzinošas, taču dzīve ir jādzīvo vienkārši – tā pati māk sarežģīties gana daudz, lai man tai nebūtu jāpalīdz.

Nepabeigtas domas, nepieļautas idejas bija sakrājušās manā prātā kā strutas. Tikai pabeigtas domas nogulst prātā un iznirst tikai brīžos, kad tās vajag. Nepabeigtās, aprautās domas krājās haosā, kas traucē pabeigtajām.

Un vairāk par visu, es esmu iemācījusies būt laimīga. Agrāk dzīvoju ar pārliecību, ka vesels prāts mīt tikai veselā ķermenī, ka morālais komforts ir iespējams tikai fiziskā komforta pavadīts. Pārāk bieži es biju īgna tikai tapēc, ka bija auksti. Šobrīd es pamostos ar katru rītu arvien laimīgāka, man ir līdz jēlumam saulē apdedzināts kakls, pēdas vienās tulznās, pret pannu apdedzināts gurns, mūžīgs karstums un regulāras galvassāpes. Un tas netraucē būt laimīgākai. Par sīkumiem, par mieru, par saullēktiem un garumgarām sarunām.

Vēl varētu piebilst, ka esmu nolēmusi sākt nodarboties ar jogu, meditēšanu, pāriet hinduismā, atmest smēķēšanu un kļūt par veģetārieti, tad bilde kļūtu pilnīga. Taču tas vairs nebūtu patiesi. Jo tas nozīmētu atteikties no patīkamā. Es atsakos tikai no nepatīkamā.


Virves dejotāja

Dina, Helēna, Ēva. Sniedze, Fermīna, Marija. Džemma, Morgana, Annadora.

Domas bija no vārda uz vārdu novilktas stīgas un kamēr vien viņai bija stāsts, ko stāstīt viņa turpināja balansēt uz novilktās auklas. Viņas soļi bija deja, katra kustība par sevi bija stāsts.

Sniedze dejoja starp kalniem, katrs viņas solis bija mīlestība, klusums, smiekli. Katra viņas kustība bija krāsas aklajiem, sniegpārsla, kas izkūst tavos matos, melodija vējā.


Kamēr vien bija stāsti, kaut viens vienīgs vārds, viņa palika turpat, ar pirkstgaliem ieķērusies drošības virvēs, liekot pēdu pie pēdas, redzot tikai virvi zem sevis.

Stāsti nebija gana spēcīgi, viņa zināja, ka izgaisīs.

Dina, Helēna, Ēva. Antora, Elaisa, Prudence. Anna, Elizabete, Amedelīna.
Ar katru soli atdzīvojās viena no viņas stiiprajām sievietēm. Viņas bija izdomātas, taču uz vienu vienīgu soli viņas bija īstas. Viņas pārtapa par muguras skriemeļiem, elpu uz kakla, pirkstgaliem, kas apvijās ap vidukli un solīja, ka nekad neļaus nokrist.

Dina, Helēna, Ēva. Frīda, Emīlija, Natālija. Keila, Ingeborga, Beatriče.

Piepeši aprāvās arī viņas stiprās sievietes. Palika tikai nogrieztas matu šķipsnas, kas krita kaudzē uz vannas istabas grīdas, palika sasists spogulis un ieplaisājis kristāla pelnutrauks, piepildīts ar pusnodzēstiem izsmēķiem, palika mākslīgu gaismu un naktstauriņiem pildīta stikla burka, kas rudens naktī veda tos prom no mājām„ palika izplēstas lapaspuses un greizīgi smiekli, palika neizpratne un vienkāršs jautājums “ko tu vēlies?”, palika skatiens, itkā viņa aizvadītu kādu karā, tas pats skatiens, kas spēja nogremdēt kuģus. Visas neaizmirstulītes bija nopļautas un saspraustas matos manikeniem spoži izgaismotos veikalu skatlogos. Tās vairāk nepiederēja viņai.

Bet bija palikuši vēl trīs vārdi, kurus izteikt kā maģisku formulu, brīžos, kad nev palicis itnekas.

Kaķis, vējš, naktstauriņš.

Sinianna, Emilija, Ofēlija.

Nē, Ofēlija nebija stiprs vārds. Tas bija tikai palīdzība.

Lejā raustās ielas lampa, itkā vilinot naktstauriņus.


Es sapņoju kļūt par cilvēku, kurš izprot.

Es eju ar apzinātu pašmērķi – izprast. Vērot cilvēku un saprast, kas izraisa viņa reakciju, viņa emocijas un attieksmi pret mani. Domāt par pieradumiem un redzēt, kā garumgara, smalkumsmalka līnija aizved no pavisam loģiskām idejām pie pavisam absurdām darbībām. Diskutēt un vairāk nebūt  sūklim, kas uzsūc visu iespējamo informāciju un izmet pāris frāzes – tieši tik daudz lai pretī sēdošā runas plūdi neapstātos un vēl arvien būtu saucami par sarunu. Lasīt un apskatītos jautājumus nevis vairs atķeksēt sarakstā “izlasīt, izpētīt, pajautāt”, bet atrast “zināms” sarakstā. Spēt pateikt to ko es domāju, tā kā es domāju, neklūpot aiz vārdu akmeņiem. Spēt uzturēt sarunu ar cilvēku, kuru cienu inteliģences dēļ, nemājot ar galvu un neizliekoties gudrākai, nekā esmu. Un izprast, ne tikai akadēmiski, bet arī emocionāli. Spēt pateikt visas noklusētās piezīmes, bez šaubām par to pareizību, loģiskumu un saprātīgumu.

Es nezinu, par ko tu sapņoji, kad tev bija septiņpadsmit. Bet es gribu kļūt par cilvēku, kurš izprot.


Atved un aizved

A: Es mīlu dzelzsceļa stacijas.
A: Vai esmu tev kādreiz stāstījusi, cik ļoti ienīstu dzelzsceļa stacijas?
A: Tās aizved tālu prom, pieplūst pilnas ar svešiniekiem, ar kuriem vēlētos iepazīties un aizved no vientulības.
A: Tās aizved tālu prom, pieplūst pilnas ar svešiniekiem, kurus nekad nesatikšu un aizved uz vientulību.
A: Starp tām ir nostieptas stīgas, pa kurām dejojot, tu neeksistē, tādēļ drīksti domāt jebko, ko vēlies.
A: Starp tām ir nostieptas stīgas, pa kurām braucot, braucot tu neeksistē, tādēļ sastopies ar visļaunāko – sevi.
A: Dzelzsceļa stacijas ir pilnas ar to savādo, patīkami nepatīkamo piķa smaržu, nejaušiem skatieniem, dzīvību un troksni.
A: Dzelzsceļa stacijas ir pilnas ar cilvēku miesas un cigarešu smārdiem, garāmgājējiem, kuri uzgrūžās, vienaldzību un troksni.
A: Katru reizi, kad steidzos uz savu vilcienu, es pasmaidu ieraugot peronu, kurā izkāp tu. Es mīlu šos brīžus.
A: Katru reizi, kad steidzos uz vilcienu, es pasmaidu ieraugot tavu peronu. Es ienīstu šos brīžus.
A: Es vēlētos dzīvot pretī dzelzsceļa stacijai – lai vienmēr redzētu kā tu atbrauc.
A: Es nekad nevēlētos dzīvot tuvumā dzelzsceļa stacijai, lai nekad neredzētu kā tu aizbrauc.