Vienkāršs pāris minūšu darbs, kura dēļ es sakašķējos ar mammu un izmainīju savu ierasto dienas ritmu, taču man vajadzēja no tā tikt vaļā. Tas dedzināja, lai arī cik banāls un elementārs tas nebūtu.


Šī versija ir neīsta. Taču izskatās labāk.

Patiesā versija, kas nāk komplektā neizstāstītajam un sajūtām ir šeit [ link ]

Man pietrūkst. Dažreiz es pamostos naktīs un sēžu uz virtuves palodzes, smēķējot un rakstot vēstules tev – vējā, vai īstas, kā nu kuru reizi. Es tās nenosūtu. Un patiesībā – cenšos arī nerakstīt (lai gan, tas ir tāpat, kā mēģināt ieslodzīt jūru).

Vēl arvien. Ļoti.

Šobrīd ir tikai viena ceļazīme – rudens.


Virtuvē uz loga sēdēja tauriņš ar caurspīdīgiem spārniem. Cigarete pēkšņi garšoja tik ļoti rūgti. Bezmiega aukstums auļoja caur manu ķermeni. Uz grīdas nomests plakāts ar nepabeigtu uzrakstu “Liepāja” un salauzts flomasters. No blakus istabas skanēja “We were sparkling” stieptās notis. Šis ir viens no tiem brīžiem, kurus es vēlos saglabāt. Daži to nofotografētu, taču man vienmēr ir šķitis, ka šādu brīžu fotografēšana tos noplicina. Es to vēlos glabāt zem savas ādas, ieslodzītu lodītē, kas iekārta man kaklā vai iespiest starp grāmatas lapām kā rudens lapu. Es to vēlos saglabāt kā atmiņu, nevis bildi, kas izslēdz pārējās maņas, aizklīst starp cilvēkiem un kļūst par nezināma cilvēka nezināmu mirkli dzīvē.


Naktis.

Aizgāju uz virtuvi uzsmēķēt. Nosēdēju uz palodzes pusstundu, klausoties pilsētas dunoņā, skaitot garām braucošās mašīnas, vērojot vienu no lampām stāvvietā – tā raustās. Es nevarētu dzīvot bez šādām naktīm – vēsām, klusām, bez patiesas tumsas, tikai mūžīgās pilsētas krēsla. Tādās naktīs kā šī, es mācos mīlēt skatu pa savu logu, dēļ tā, kā retās gaismas no stāvvietām izgaismo apkārtējos namus, kā gaismas dzīvokļu logos atgādina zvaigznes, kā retie gājēju soļi atbalsojās. Šonakt tieši pie pretējās mājas jumta slejās tumšu mākoņu kalni, aiz tiem viegli izgaismojas pēdējās vakara saules paliekas.

Bieži tā sēžot uz palodzes gribās nolekt. Nevis aiz suicidiālisma, bet aiz vēlmes vēlreiz izbaudīt kritienu. Because falling is not the problem, when I’m falling I’m at peace, it’s only when I hit the ground, it causes all the grief. Tādos brīžos es priecājos, ka reiz jau esmu kritusi no tāda augstuma – vēlmi apslāpē apziņa kā beigsies šis kritiens. Man vajadzētu kādreiz izlekt ar izpletni. Un pēc tam izlekt ar gumiju. Kādreiz kad visi mani iekrājumi neaizies grāmatās, cigaretēs un rumā.


Grāmatu emocijas

Lasīt grāmatas – tas nozīmē izdzīvot tūkstošiem dzīves, mīlēt tūkstošiem cilvēku un izsāpēt tūkstošiem traģēdiju, lai galu galā nedrīkstētu pateikt “es to piedzīvoju”. Tas nozīmē uzcelt Romu, bet neredzēt savu vārdu starp dibinātājiem, tas nozīmē piedzīvot pasaules galu atkal un atkal, tas nozīmē iemīlēties pasaules skaistākajā sievietē, savā liktenīgajā un vienīgajā atkal un atkal, tas nozīmē piedzimt un nomirt, nomirt un piedzimt, tas nozīmē kļūt par sirmgalvi, vēl pirms esi apjēdzis, kas ir laiks.Ticēt, ka tas viss ir noticis un pēkšņi attapties ar pēdējo pieturzīmi, baltu lapaspusi, aizvērtu grāmatu klēpī. Tas ir kā sapņot absolūti reālus sapņus un atcerēties ik mirkli.

Tas ir viens no grāmatu lasīšanas fenomeniem, mulsinošā parādība, par kuru šodien lika aizdomāties šis Valda Meldera tvīts. Lasot grāmatas cilvēks apjauš, kādas emocijas izraisa dažādi notikumi, kas ir kara šausmas, kā jūtās bezcerīgi apmaldījies ceļinieks, atrodot miera ostu, kā tas ir – mīlēt līdz pēdējai asins lāsei, kāds ir maza bērna prieks un kā tas ir – būt pēdējam no savas rases. Vairāk vai mazāk visas šīs emocijas mēs izjūtam, iztēlojamies un izlaižam caur sevi, ļaujot tām nogulsnēties sevī. Taču notikumi nav īsti. Vai tapēc sajūtas nav īstas? Tas ir jautājums, kas mani bieži apmulsina – sarunu laikā gribās izšaut kādu frāzi par emocijām, kas saistītas ar karu, nāvi, bērna audzināšanu, bet es apklustu – es pati šīs emocijs nekad neesmu piedzīvojusi, viss tas tūkstoš pasauļu smagums uz maniem pleciem ir fake, to ir uzrakstījusi pusjukušu autoru armija. Tiesa – šī ideja nepalīdz apstādināt sirdsāpes, brīžos kad šī pusjukušā autora radītā marmora pilsēta tiek sagrauta ar šī paša pusjukušā autora naida un frustrācijas barotiem ļaunajiem tēliem. Es apzinos, ka nevaru izmantot grāmatu emocijas par argumentiem, pat tad, ja tās nav mazāk spilgtas par reālajām emocijām un jo vairāk par to domāju, jo vairāk tas mani kaitina. Tikai tapēc ka mākslīgi radīta grāmtu mīlesība nav mazāk skaista, grāmatu nāve nav mazāk sāpīga un grāmatu likteņi nav vairāk panesami. Un lai arī kā es par to domāju, tas mani mulsina. Es taču to piedzīvoju. Man nebūs sirds dienā, kad apgalvošu, ka nemīlēju Fermīnu, neienīdu orkus un nebiju Aušvicē.


Rakstot anonīmi, tu izvairies no atbildes.

Saņēmu vēstuli ar parakstu, bet bez atpakaļadreses. Vēstuli, kas lika priekā smieties un vēlēties uzreiz ķerties pie atbildes. Lia, uzraksti man. Es pa to laiku došos iztaujāt pasta baložus un atrast veidu, kā tev atbildēt, ja tomēr neatsaucies uz šo ziņojumu stikla pudelē.

fromofelia@gmail.com


Take me home, take me home, take me home, don’t know
Take me home, take me home, don’t know
How I got here, but now you

Take me home

/Russian Red – Take me home/

[00:17:52] Ofēlija.: Skaistākais grāmatu veikaliņš Venēcijā. Es pēc tā ilgojos.

Šaurs veikaliņš, kas patiesībā ir starp mājām uzelta nojume, pa vidu – gondola, piebērta pilna ar grāmatām, augsti, augsti tumša koka plaukti, pilni ar grāmatām, tā putekļainā papīra smarža, vecas ādas smarža, dzeltena gaisma no vecām spuldzēm, kas viegli sprakšķ. Izejot antikvariātam cauri, tu attopies pie kanāla.

Viss veikaliņš ir tik šaurs. Grāmatas saliktas visur, kur vien iespējams, dažas jūk ārā, dažas saliktas kaudzēs uz grīdas, horizontāli pa virsu tām, kuras atrodās plauktos, visa kase ir nokrauta ar grāmatām, manšķiet, ka oriģinālā tas bija zems tv galdiņš. Pārdevējs – tāds apaļīgs, omulīgs itālis, absolūti sirms un katrai sievietei stāstīja, ja sievietes būtu puķu buķete, tad konkrētā sieviete būtu roze. Pastkartītes. Baloži. Bruģis zem kājām. Tā vieta bija tīra laime.

Man tā noteikti ir jāatrod, nākamreiz, kad atgriezīšos Venēcijā. Pat tad, ja man tam nāksies veltīt visu laiku.

Es nekad nespēju saprast, kā cilvēki par māju var saukt vietu, kurā nav grāmatas. Kā var laimīgi dzīvot telpā, kurā nemīt vismaz pāris citas pasaules, telpā kurā nav nevienas truša alas, kurā iekrist, neviena skapja, kuram cauri  izkāpt, nevienas ķieģeļu sienas, aiz kuras slēpjās burvju ieliņas, telpā kurā nekad nenovēdī papīra smarža. Man tas šķiet nedaudz vientulīgi, dzīvot bez iespējām aizraut savu prātu līdz pēdējam, tikai esošajā realitātē, neizpētot visas dotās iespējas. Man tas šķiet savādi, nevēlēties paturēt sev nevienu no tām daudzajām pasaulēm, tikai  tā, lai kādreiz, drēgnā rudens vakarā atkal tajā ieslīgtu.

Mājas ir cilvēka personīgā karaļvalsts. Bet kas ir karaļvalsts bez iedzīvotājiem, varoņdarbiem, noslēpumiem, vēstures?

Es ticu, ka katram cilvēkam ir sava kaislība, kuras dēļ tas ir gatavs sadegt, izlikt sevi visu, kaislība, kuru nepiepildot cilvēks nemaz īsti nedzīvo līdz galam. Man šī kaislība ir grāmatas. Es mēdzu priekā smieties, atrodot jaunu grāmatu veikalu, es esmu dejojusi pa gaiteņiem un priekā spiegusi, uzzinot ka es varēšu dabūt sengaidītas grāmatas, es esmu stāstījusi par grāmatu veikaliem kā par sen pazaudētām paziņām, es esmu zaudējusi savaldību un palaidusi dūres, ieraugot, ka kāda no manām grāmatām ir iznīcināta, es esmu skolas laikā pātraukusi pirkt pusdienas, lai nopirktu vairāk grāmatas, man ir grāmatas, kuru parādīšanās redzes lokā izraisa smaidu un pārlasīšana – eiforiju, man ir grāmatas, kuras es atveru tikai  tapēc, lai būtu droša, ka nosaucu pareizo lapaspusi citātam – es tās zinu no galvas, es neizeju no mājas bez grāmatassomā, es mīlu papīra pieskārienu, tipogrāfijas smaržu, putekļainus grāmatu plauktus. Iespējams tā nav auglīgākā kaislība, it īpaši ne tagad, kad uzvaras gājienu svin e-grāmatas. Bet vienmēr paliks tādi, kuri savādāk nevar.

p.s. Es lieliski saprotu cilvēku, kurš aizmūrēja savu logu ar grāmatām. Skatoties uz grāmatām viņš redz vairāk, nekā skatoties ārā pa logu. Es gan tā nevarētu.