Atved un aizved

A: Es mīlu dzelzsceļa stacijas.
A: Vai esmu tev kādreiz stāstījusi, cik ļoti ienīstu dzelzsceļa stacijas?
A: Tās aizved tālu prom, pieplūst pilnas ar svešiniekiem, ar kuriem vēlētos iepazīties un aizved no vientulības.
A: Tās aizved tālu prom, pieplūst pilnas ar svešiniekiem, kurus nekad nesatikšu un aizved uz vientulību.
A: Starp tām ir nostieptas stīgas, pa kurām dejojot, tu neeksistē, tādēļ drīksti domāt jebko, ko vēlies.
A: Starp tām ir nostieptas stīgas, pa kurām braucot, braucot tu neeksistē, tādēļ sastopies ar visļaunāko – sevi.
A: Dzelzsceļa stacijas ir pilnas ar to savādo, patīkami nepatīkamo piķa smaržu, nejaušiem skatieniem, dzīvību un troksni.
A: Dzelzsceļa stacijas ir pilnas ar cilvēku miesas un cigarešu smārdiem, garāmgājējiem, kuri uzgrūžās, vienaldzību un troksni.
A: Katru reizi, kad steidzos uz savu vilcienu, es pasmaidu ieraugot peronu, kurā izkāp tu. Es mīlu šos brīžus.
A: Katru reizi, kad steidzos uz vilcienu, es pasmaidu ieraugot tavu peronu. Es ienīstu šos brīžus.
A: Es vēlētos dzīvot pretī dzelzsceļa stacijai – lai vienmēr redzētu kā tu atbrauc.
A: Es nekad nevēlētos dzīvot tuvumā dzelzsceļa stacijai, lai nekad neredzētu kā tu aizbrauc.